Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli un Ceplis ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā. Viņa filmas padomju laikā tika cenzētas un aizliegtas, bet režisors tāpat vienā mierā taisīja jaunas.
Rīgas kinostudijā Rolands Kalniņš vienīgais no režisoriem bija bez diploma. Kalniņam pat nebija pabeigtas vidējās izglītības, viņš bija spožs autodidakts. Diplomu vietā bija dzīves pieredze un darbs kinostudijā, kur jaunībā viņš skolojās pie izciliem profesionāļiem.
Režisora filmas Akmens un šķembas (1966), Četri balti krekli (1967), Ceplis (1972) un Akmeņainais ceļš (1983) pieder pie Latvijas kino klasikas. Pēc rakstura būdams atbildīgs, viņš nekad nebija mierā ar paveikto un atzina: “Jau otrajā dienā pēc filmas nodošanas nožēloju, ka neesmu izdarījis tādu vai citādu montāžas gājienu. Bieži vien savā prātā pārmontēju jau gatavu un nodotu filmu. Viens montāžas gājiens reizēm prasa pārmontēt absolūti visu. Ir bijis, kad gribas teikt – velns parāvis! Tur taču bija jābūt kadram, ko izmetu ārā! Bet nožēla – tas nav īstais vārds. Es analizēju un saprotu, kur esmu kļūdījies. Es gan neapgalvoju, ka esmu mācījies no savām kļūdām. Ne vienmēr to esmu darījis.” Režisors arī norādīja, ka tieši montāžā viss precizējas un veidojas, turklāt no uzfilmētā materiāla var uztaisīt dažādas filmas, pat pilnīgi citādas, nekā sākumā iecerēts.
Bīstamas un nepatīkamas tēmas
Rolands Kalniņš nodzīvoja garu mūžu, viņa dzīves pavediens pārtrūka devītajā dienā pēc 100 gadu jubilejas. Tie, kas pazina režisoru, teic, ka viņš bijis smalkjūtīgs cilvēks, un, iespējams, tieši smalkajā jušanā meklējama viena no būtiskākajām viņa talanta iezīmēm. Aktrise Helga Dancberga kādā intervijā stāstīja, ka režisoram piemitusi smalkjūtība un intuīcija. Viņasprāt, šo īpašību vīriešiem bieži pietrūkst, taču Kalniņš nav bijis apdalīts, turklāt bijis atturīgs un mazrunīgs.
Atskatoties uz režisora veikumu padomju gados, kino apskatniece Kristīne Matīsa raksta: “Rolands Kalniņš drosmīgi ķērās pie padomju varai bīstamām vai vienkārši nepatīkamām tēmām, turklāt runāja par tām novatoriskā kinovalodā. Toreiz, aiz dzelzs priekškara, te neviens pat nezināja, ka Kalniņš ir mentāli uztvēris pasaules aktuālākos strāvojumus un savās filmās runā vienā balsī ar franču jauno vilni, itāļu neoreālistiem, čehu un poļu kino avangardu, krievu atkušņa laika izcilākajām filmām. Priekšnieki tikai juta, ka kaut kas nav īsti kārtībā, – te viens mēģina iet pret straumi un viļņot sociālistiskā reālisma rāmi garlaicīgo un tukšo plūdumu. Tāpēc cenzēja, lika pārtaisīt, aizliedza rādīt, Četrus baltus kreklus pat presē nedrīkstēja pieminēt, bet filmu Piejūras klimats (1974) vispār pārtrauca ražot. Dažs emocionālāks mūsdienu kinozinātnieks uzskata – ja šī filma būtu toreiz uzņemta, latviešu kino būtu aizgājis pa mākslinieciski brīvāku ceļu un šodien būtu pilnīgi citāds.”
Kaut gan režisors biežāk atteica nekā piekrita sarunām ar žurnālistiem, raksta autoram izdevās viņu nointervēt pavisam trīs reizes. Pirmās divas sarunas bija par viņa režisētajām filmām Ceplis un Akmeņainais ceļš, trešā – jau ievērojami garāka un plašāka – par viņu pašu. Un šī trešā intervija netika līdz galam pabeigta un publicēta. Saruna notika meistara dzīves nogalē, intervija tika uzrakstīta, bet Kalniņš vēlējās veikt rakstiskus papildinājumus. Process ieilga, līdz… apstājās. Režisors devās mūžībā, sarunas rakstiskais variants tā arī palika nepabeigts. Daļa jau zaudējusi aktualitāti, jo runājām arī par tā laika notikumiem, taču epizodes, kurās Kalniņš atskatījās uz nodzīvoto un paveikto, noder arī tagad. Tās izmantotas šajā publikācijā.
Maģiskie manekeni skatlogā
Rolands Kalniņš piedzima 1922. gada 9. maijā Ludzas (kādreizējā Zilupes) rajona Istras pagasta Vecslabadā, pie pašas Krievijas un Baltkrievijas robežas. Pusaudžu gados viņš vēlējās kļūt par kara lidotāju, Latvijas armijas virsnieku. “Kad ienāca padomju armija, manām iecerēm tika pārvilkta strīpa. Tomēr jāatzīst, militārā karjera – tas nebija stingrs mērķis, es tam negatavojos. Kara lidotājs – tā bija vien tāda pasīva sapņošana,” vēlāk atcerējās Kalniņš.
Desmit gadus pēc Rolanda piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Rīgu, un kopš tā laika viņš sevi sāka uzskatīt par pilsētas cilvēku. Rīga viņam bija īpaši tuva, tā gluži vai pievilka ar magnētisku spēku. “Ja es būtu spiests mainīt dzīvi, to vienalga saistītu ar pilsētu. Es nedzīvotu un nestrādātu laukos. Man gan patīk aizbraukt uz laukiem un kādu laiku tur padzīvot, bet nekad nav bijusi vēlme tur iesakņoties. Vispār dīvaini, jo es taču esmu dzimis laukos – Zilupes rajonā, pierobežā. It kā laukiem vajadzētu būt ļoti tuviem, bet tā nav. Uz Rīgu pārcēlos desmit gadu vecumā un momentāni pieņēmu šo pilsētu.
Rīga mani vienmēr ir piesaistījusi, atceros zīmīgu epizodi no bērnības. Man bija kādi septiņi gadi, kad Latvijā ieradās Zviedrijas karalis Gustavs V. Es biju vilcēnos, un mums bija jāstāv parādē Esplanādes laukumā. Kādā agrā rītā ar tēvu atbraucām uz Rīgu un devāmies pie vectētiņa, kas dzīvoja Daugavpils ielā. Mēs gājām pa Marijas ielu, kur bija daudz tirgotavu. Vēl bija tumšs, bet veikalu skatlogi izgaismoti. Tur stāvēja manekeni, kurus nekad nebiju redzējis. Es nesapratu, kas tie ir, un ļoti brīnījos, kāpēc cilvēki stāv logos. Tas likās kaut kas neizprotams un dīvains. Manekeni skatlogā man saistījās ar kādu noslēpumu, tie mani suģestēja un pievilka.”
Rolands mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā un jau pirmajā skološanās gadā sāka strādāt par izsūtāmo zēnu Armijas ekonomiskajā veikalā (tagad Galerija Centrs). Jaunieša izglītošanās pārtrūka pēc trim ģimnāzijā pavadītiem gadiem – viņam bija 18 gadu, kad Latviju okupēja un iekļāva PSRS sastāvā. Režisora biogrāfijas sākumposmā lasāmi ieraksti par dažnedažādiem darbiem – strādājis ostā, izvadājis maizi, laikrakstā Jaunākās Ziņas bijis gan izsūtāmais zēns, gan ārštata rakstītājs. Kā var noprast, rakstīšana jaunieti nopietni ieinteresējusi, jo 1941. gadā viņš kļuva par ārštata sporta žurnālistu laikrakstos Padomju Latvija un Cīņa. Sports Rolandam bija tuva tēma, jaunībā viņš pats aktīvi sportoja, nodarbojās ar vieglatlētiku un basketbolu.
Kad sākās karš, aktuāls kļuva jautājums, kā nenokļūt nevienā no okupācijas armijām. No padomju mobilizācijas Rolands izvairījās ar viltotu Drāmas ansambļa dalībnieka apliecību, vācu laikā pusotru gadu slēpās no iesaukšanas leģionā. Pēc kara Kalniņš strādāja par teātra nodaļas inspektoru Ministru padomes Mākslas lietu pārvaldē un baletmeistara asistentu Muzikālās komēdijas teātrī, bet jau 1947. gada janvārī notika liktenīgs pagrieziens jaunā cilvēka dzīvē – viņš kļuva par režisora palīgu Rīgas kinostudijā, vienā no pirmajām padomju laika filmām Mājup ar uzvaru, kur operators inscenētājs bija leģendārais Sergeja Eizenšteina līdzgaitnieks Eduards Tisē.
Tiesa gan, pirmais darbiņš kinostudijā Kalniņam nekādu lielo sajūsmu neizraisīja. Viņš bija tā sauktā klapīte, turklāt bija arī jāsēž pie telefona un jāorganizē aktieru ierašanās uz filmēšanu. Kādā brīdī Kalniņš kinostudijas direktoram Pāvelam Jankovskim pat atzinies, ka grib iet prom no studijas – esot garlaicīgi. Tomēr viņš palika un turpināja strādāt. Tagad var teikt, ka Kalniņa kinokarjera un nepieciešamo prasmju apgūšana noritēja pamazām, soli pa solim. Nevienu dienu nepavadījis augstskolas solā, viņš visu kino uzņemšanas mākslu apguva praksē, strādājot kopā ar izciliem profesionāļiem. Kā režisora palīgs un asistents viņš piedalījās vairākās filmās, līdz 1955. gadā režisori Pāvels Armands un Leonīds Leimanis uzticēja viņam otrā režisora pienākumus filmā Salna pavasarī.
Visu stāstu lasi žurnāla Latvijas Leģendas jaunajā numurā. Vēl žurnālā lasi par aktrisi Helgu Dancbergu, rakstniekiem Egonu Līvu un Vili Lāci, mākslinieku Kārli Padegu, mūziķi Gunāru Rozenbergu. Rubrikā Leģendāra intervija piedāvājam izlasīt 2008. gadā tapušo sarunu ar dzejnieci Broņislavu Martuževu.
Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai digitāli Zurnali.lv
Citi šobrīd lasa
