Tas bija 1973. gada janvāris, kad Tenesija Viljamsa lugā Leguānas naktis Šarlotes lomā viņu publika ieraudzīja pirmoreiz. Daudzi sprieda – cik glīta meitene! Bet tikai Mirdza zina, cik daudz darba ieguldīts, lai režisori viņā saskatītu ne tikai skaistuli, bet arī dramatisku aktrisi. Asnate Jāzepā un viņa brāļos, Ārija Indulī un Ārijā, Matilde Pazudušajā dēlā. Daudzi tad teica, ka Mirdzai būtu jāspēlē Spīdola, savukārt deviņdesmitie iecēla aktrisi komēdijas tronī. Par vienu no mīļākajām viņa sauc Monikas lomu populārajā seriālā, kurš pie skatītājiem devās pirms 25 gadiem. Pavisam neliela daļa draiskās skaistules rakstura līdzinājās pašas Mirdzas dabai. Sirdsmīļās Monikas aktieri pat sarīkoja koncertturneju, taču pretēji savai slavenajai varonei Martinsone nav sākusi biznesu vai iegādājusies īpašumu laukos. Nav arī pārcēlusies uz ASV, kur risinājās lielu popularitāti guvušās trīssēriju filmas Mirāža darbība. Toreiz viņas varone Džinnija sagādāja skatuves māksliniecei sekssimbola slavu, un Mirdzai arī tagad palaikam īsziņas sūta nepazīstami kungi, aicinot satikties.
No Latgales tīrā avota
Intervijai briedāt ilgi un pamatīgi, ieskatoties astroloģiskajā kartē. Sarunai pretim stājās gan Merkura retrogrāds, gan pilnmēness.
Es ticu astroloģijai, ar to aizraujos jau diezgan sen – kopš esmu teātrī. Man bija ļoti vieda, varētu teikt, ezoteriska vecmāmiņa – babīte Helēna Andžāne. Horoskopus viņa, protams, nepētīja, bet intuitīvi juta, kas labs, kas ne. Vadījās pēc debesīm, zvaigznēm, Dieva vārdiem, daudz ko varēja pateikt. Babītei bija savas zālītes, ko viņa vāca, žēl ka es, negudrs jauns skuķis, neko nepierakstīju no tā, ko viņa stāstīja. Viņa ļoti par mani rūpējās, kad vasaras pavadīju pie babītes, lauku mājās Šķaunē, kas ir netālu no Baltkrievijas robežas. Viņai bija septiņi bērni, trīs viņa apbedīja sava mūža laikā, kas man liekas šausmīgi. Bija katoļticīga, es gan esmu kristīta luterāņu baznīcā, bet vasarās ar babīti kopā gāju uz katoļu baznīcu. Kad lūgšanā bija jāmetas uz ceļiem, viņa vienmēr bija paņēmusi līdzi mutautiņus, ko man palikt zem celīšiem.
Jā, mana mamma Monika Andžāne nāk no Latgales, un es, protams, runāju latgaliski. Kad dzirdu šo valodu, ap sirdi kļūst silti un patīkami. Kad režisors Jānis Streičs to uzzināja, uzticēja man filmā Cilvēka bērns ieskaņot Bigijas lomu. Mana pirmā kinoloma arī bija pie Streiča filmā Šauj manā vietā, un tāpat kā viņš es lepojos ar savām latgaliskajām saknēm.
Mana mamma bija vienīgā meita, devās uz Rīgu strādāt, bija grāmatvede. Un ļoti labi prata šūt, gribēja, lai arī es iemācos. Es iemācījos, taču sirds vilka uz aktieriem. Paps toreiz teica: “Meitiņ, nu kur tu dosies? Darbs grūts, netīrs, sviedrains un putekļains.” Viņš negribēja, ka pievēršos teātrim. Tikai tad, kad sākās uzmanība, bija daudz lomu, vecāki pieņēma manu izvēli.
Bet kā tad ar interesi par ķīmiju? Lasīju, ka diezgan nejauši esat nonākusi Tautas kinoaktieru studijā.
Jā, pēc vidusskolas beigšanas iestājos Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. Tolaik ķīmija bija ļoti populāra, man tā padevās, un skolā vispār biju apaļa teicamniece. Mums bija arī darbmācība, un meitenes pukojās, ka Mirdzai vienmēr piecnieki. Vajadzēja gludekli salabot, pēc tam šūšana, audumu tehnoloģija. Tā bija Natālijas Draudziņas vidusskola, dzīvoju netālu, toreizējā Kārļa Marksa, tagad Ģertrūdes ielā. Mums bija divas istabas un tikai viena kaimiņiene.
Tētis Arnolds ar mammu iepazinās Šķaunē, kur dienēja robežsargos, un mamma bija atbraukusi uz Latgali. Tēvs bija rīdzinieks, taču mācēja arī visus lauku darbus, un es arī iemācījos. Kolhoza laikos babītei bija jāravē tās briesmīgi garās biešu vagas, kurām galu nevarēja saskatīt, tad gāju palīgā ar kapli. Viņa, protams, ļoti kārtīgi ravēja, bet man gribējās tikai ātrāk tikt uz priekšu.
Vecākiem paliku vienīgais bērns, jo nebija lielas rocības. Mātes brāļi – kur kurais, divi Latgalē strādāja vai nu gaterī, vai par traktoristu, cits, kad iesauca armijā, tur, Krievijā, arī apprecējās, atveda sievu uz Rīgu.
Bet kurā mirklī teātris parādās Mirdzas dzīvē?
Es sētā vairāk ar puikām draudzējos, kariņus spēlēju, man bija bērnības draugs Valdiņš, kaimiņos dzīvoja arī radiožurnālists Raitis Kalniņš. Raitis iepazīstināja ar teātra būšanu, kad bērni sanāca kopā, mēģinājām paši kaut ko spēlēt. Un mums pirmajiem bija televizors – visi bērni nāca un skatījās līdz pēdējam. Kad ekrāns izdzisa, mamma ar slotu istabā slaucīja smiltis, ko viņi bija ar apaviem sanesuši.
Vai automobilis arī bija?
Jā, paps nopirka veco moskviču, mazu mašīnīti, tagad silti ap sirdi paliek, ja tādu kaut kur ieraugu. Braucām vasarā uz Latgali, man garas kājas, nebija, kur likt. Kad tuvojāmies tuvām Šķaunei, atvēru logu un pa to karināju kājas laukā.
Vidusskolā draudzējos ar puisi, kurš atnesa Rīgas Balsi, un tur bija sludinājums par uzņemšanu Tautas kinoaktieru studijā. Iekļūšana bija diezgan grūta, varbūt pat simt cilvēku uz vietu. Šmerlī mācības notika pa vakariem, pa dienu – Ķīmijas fakultāte. Tur pirmajā kursā gāja diezgan traki, jo es daudz kavēju. Puiši manā vietā rakstīja kontroldarbus, kamēr aizrāvos ar mākslu.
Vai kārojāt būt kino, nevis teātra aktrise?
Tādu skaidru domu vēl nebija – gribēju vienkārši būt šajā vidē. Vienkārši patika, un viss – nenācu taču no kaut kādas mākslinieku ģimenes. Skolā uz svētkiem, kā jau teicamniece, daudz dzejoļu biju skaitījusi, piedalījos montāžās par godu Lielajam oktobrim, Maija svētkiem un tā tālāk. Tad mani Politehniskajā institūtā izsauca prorektors – jūs laikam gribat vairāk ar kino nodarboties? Tā izstājos no ķīmiķiem.
Noteikti esat taisījusi sev horoskopu. Vai skatuves talants tur redzams?
Vairākkārt esmu pasūtījusi horoskopu, un man vienmēr atbildēja, ka izvēle ir pareiza. Pirmo man jau vidusskolā izskaitļoja matemātikas skolotājs Verners Straupe, viņš bija apguvis astroloģiju. Padomju laikā tas nebija legāli, viņu pēc tam atlaida no darba skolā. Es aizgāju uz matemātikas konsultāciju, kad biju nolēmusi stāties Politehniskajā institūtā, un viņš teica, ka man jādodas citā virzienā.
Brīnišķīgas atmiņas
Šķiet, vismaz kino lielākoties ekspluatēts jūsu skaistums. Kurā mirklī sevi apzinājāties kā pievilcīgu sievieti?
Nekad neesmu tīksminājusies ar sevi, vienmēr likās, ka esmu par garu, ka man ir puiciski plati pleci. Mamma bija skaista, melnīgsnēja, paps – skaists vīrietis, gaišais tips, esmu vairāk viņam līdzīga. Kinostudijā, sākot filmēties, māksliniecei Večellai Varslavānei teicu, ka man nevajag augstpapēžu kurpes, polsterus – jau tā plati pleci. “Ko tad tu gribi? Lai būtu lēzeni? Līku muguru staigāt?” Viņa manī iedvesa pašpārliecību. Pirmajos gados, studējot Teātra fakultātē, man nebija sajūtas vai attieksmes no pedagogu – Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas – puses, ka esmu nezin kāda skaistule. Skatoties atpakaļ, tagad brīnos, kā es varēju izturēt šo bargo audzināšanu.
Mūs audzināja darbam, nevis dzīves baudīšanai un pašrealizācijai kā tagad.
Bet es taču nebiju rūpnīcā.
Visiem, arī teātrim, bija piecgades plāns, jāiestudē lugas par Ļeņinu…
Droši vien. Kad Liniņš Dailē kļuva par galveno režisoru, ļoti ātri gribēja no mums dabūt gatavus aktierus. Bet es sākumā tā īsti nesapratu, ko no manis grib, un attieksme varēja būt visāda. Ja jautā par Liniņu – viņš varēja būt ļoti jauks un reizē arī ļoti bargs. Caur asarām un puņķiem gāju uz skatuves pusi. Ertnerīte mūs aizstāvēja: “Nu, nekliedziet, gan jau būs, gan izveidosies, puķītes arī uzreiz neuzzied.” Tāda attieksme bija pretēja ģimenei, kur mani lutināja. Nē, protams, mani vecāki atklāti nemīlinājās, ārēji viņu attiecības bija lietišķas, sarunas notika par darbu, un es varēju mierīgi iejusties savā pasaulē, kur ar laiku par galveno kļuva māksla. Beidzot viņi pieņēma, ka kļūšu par aktrisi, kaut sākums nebija nekāds spožais – masu skati. Nebija tā – tu atnāc, un uzreiz galvenā loma! Uz augšu virzījos ļoti pakāpeniski.
Tiekat saukta par veiksminieci profesijā – 60 lomu kino un 90 teātrī. Kurā žanrā varējāt spilgtāk izpausties?
Es pieņēmu visu, kā ir, darīju, ko lika. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija – vai nu režisors tevi redz, vai neredz, spēj iedomāties šajā lomā. Svarīgi, kāda izveidojas komunikācija. Vīriešiem aktieriem vienmēr ir vieglāk, viņi var ar režisoru citādi runāt. Es biju pārāk kautrīga, lai varētu iet kabinetā, kaut ko prasīt, par kādu klačoties. Bet zināju, ka tā dara. Teātrī bija daudz intrigu, bet es nepiedalījos nevienā.
Ir režisori, kuri nerunā, tikai bļauj. Pēc Liniņa arī Kārlis Auškāps kā cilvēks un kā režisors bija ļoti bargs, bieži pacēla balsi, kas mani stindzināja. Tagad to varbūt sauktu par psiholoģisko vardarbību. Mihails Gruzdovs gan bija jauks režisors-pedagogs.
Slavenais Eduards Smiļģis arī bijis temperamentīgs, var teikt, esot ārdījies. Varbūt ģēnijiem tas atļauts?
Nezinu gan. Ir režisori, kuri to pašu panāk, sadarbojoties ar aktieri. Neesmu diktatūras piekritēja teātrī. Esmu strādājusi, piemēram, ar farsu meistaru Andri Blekti, no Zviedrijas uzaicināto režisoru, kurš Dailē iestudēja lieliskās komēdijas Pie galantās vāverītes, Dāmu šuvējs, Step By Step. Viņš mani ļoti mīļoja, teica, ka es Zviedrijā būtu stāvus bagāta.
Jau pēc filmas Mirāža būtu bagāta! Deviņdesmitajos esat Toronto piedalījusies Trīnes grēku izrādē turienes Dziesmu svētkos. Kurš bija režisors?
Beidzot biju sasniegusi to līmeni, kad režisors Liniņš man apvaicājās – vai būtu ar mieru tēlot lauku meiteni pēc princesēm un dāmām? Vai, ar prieku! Daudziem likās, ka govis, kūts, ravēšana – tas nav domāts man. Ka esmu kaut kāda tur baltrocīte, bet taču pilnīgi nē. Trīnes grēkos kalpone Made man ļoti labi padevās, Pēteris Liepiņš bija brīnišķīgs partneris. Izrādi noskatījās Kanādas režisors Gunārs Vērenieks un uzaicināja uz Toronto abus ar Pēteri, bet aizbraucu tikai es. Nospēlēju savu Madi, bija ļoti jauki partneri, vēl Zeltmata kursos aktiermeistarību mācījušies. Kad Vērenieks uzaicināja vēlreiz, nospēlēju tur Jakobīni Minhauzena precībās. Kanādā esmu ciemojusies vairākkārt.
Savukārt kinorežisori laikam jūs vairāk ekspluatēja nelatviskos tēlos. Esat filmējusies ne tikai Rīgas, bet arī Krievijas, Ukrainas, Lietuvas, Moldovas kinolentēs, uzgāju pat uzbeku režisora kinolenti Drakona medības, ar kuru 1988. gadā esat ceļojusi pa Tanzāniju un Etiopiju.
Kino man sniedza iespēju redzēt pasauli, Mirāžu, piemēram, filmēja Krimā. Kad krievu laikos aicināja filmēties, tur vienmēr biju francūziete, angliete.
Sākot ar lēdiju Annu Robina Huda bultās…
Ar savu kursabiedru Jāni Plēsumu filmējos Spānijas variantā. Tā bija mana jaunība ar lielajām lomām. Nāve zem buras ar Jāni Paukštello. Labprāt noskatītos to vēlreiz. Nesen rādīja Nepabeigtās vakariņas, meita pēc tam teica: “Re, tev mazliet citādāka loma!” Jā, sekretārīte, un Jānis Streičs toreiz prasīja, ko es gribu no sievietēm spēlēt. Izvēlējos briļļaino sekretāri – tādas lomas man nekad nebija bijis. Un jauki, ja režisors pavaicā… Tagad, ja man piedāvā kaut kādu lomu, kas nemaz nav loma, protams, saku – paldies, bet nē. Vēlētos satikt režisoru, kurš gribētu, kurš būtu ieinteresēts ar mani kopā strādāt, bet jābūt privāti pazīstamiem, varbūt pat labiem draugiem. Arī tādēļ esmu pagājusi malā, kļuvusi par vērotāju.
Pēdējā jūsu filma bija Andreja Ēķa režisētā Tabu pārī ar Pēteri Gaudiņu.
Filmu noskatījos tikai pirmizrādē. Vislabākās atmiņas, protams, man ir par Mirāžu un Sirdsmīļo Moniku. Trīsdesmit sēriju, brīnišķīgs laiks. Lieliski partneri: Jānītis (Reinis) un mūsu kaimiņi Olga (Dreģe) un Leons (Krivāns). Mums bija tik laba sadarbība, paši bijām pārsmējušies. Nesaprotu, kāpēc televīzija vairs nerāda Moniku? Teātrī ļoti pie sirds bija Mīlestības vēstules ar Juri Kalniņu, ko esam spēlējuši vairākkārt. Izbraucām arī ārzemju latviešu centrus Ziemeļamerikā, Īrijā, kur mūs uzņēma brīnišķīgi. Jā, esmu tendēta uz pagājušo. Protams, nevaru teikt, ka dzīvoju nepatikā pret tagad notiekošo, taču šī atmosfēra, kas saistās ar karu, ir ļoti nomācoša, šausminoša, atstāj iespaidu uz psiholoģisko stāvokli. Tikmēr atmiņas ir brīnišķīgas, ir ļoti daudz fotogrāfiju, vēstuļu. Vai nu tās jāsadedzina, vai jāglabā. Varbūt varētu izdot? Monikas laikā man pat bērni nāca uz ielas klāt, bet arī tagad nevaru sūdzēties, ka trūktu uzmanības. Latvieši, protams, tādi atturīgāki, bet vai nu trolejbusā, vai kur citur tomēr dzirdu: “Māksliniec, jūs varat tās brilles likt, tomēr mēs jūs pazīstam.” Arī cittautieši pazīst, nav aizmirsuši, bet ar lielām un skaistām lomām pašlaik nevaru lepoties.
Liktenis, manuprāt, bijis netaisns, tāpat kā pret Indru Burkovsku, kuru nesen rādīja filmā Vakara variants – tik jaunu un skaistu. Bet pat par filmu Pastkarte no Romas viņai nepiešķīra Lielo Kristapu. Jūs arī neesat lutināta ar apbalvojumiem.
Var teikt, ka Indrai tagad palaimējies ar Alvīnes tēlu. Kur tu esi, mans režisor? Vai režisore? Varbūt tur tā vaina, ka nereklamēju sevi nekādos soctīklos, bet manī nav vēlēšanās sevi izrādīt. Nevienu šolaiku režisoru personīgi nepazīstu. Pašai iet un pieteikties? Nezinu… Tolaik kinostudijā bija kartotēka, tagad rīko kastingus.
Šogad 40. jubileja filmai Vajadzīga soliste, un komponista Zigmars Liepiņš solījis kādas svinības tai par godu. Filmā jūs ar Jāni Paukštello tēlojāt daudzbērnu vecākus…
To frāzi “Mēs nedzeram, mums būs trešais” izdomāju es pati. Man gan tolaik vēl bija tikai meita Madara. Darbu kino atceros kā burvīgu laiku, un Liniņš aktieriem ļāva filmēties, prata mūs izbrīvēt, lai tiekam izbraukumos. Vēlāk Auškāpam gan nepatika, ka filmējamies. Jā, mātes tēlu manā filmogrāfijā tikpat kā nav. Ak jā, par Meža māti filmā Sprīdītis igauņu bērni man piešķīra kādu apbalvojumu, mājās ir diploms.
Žēl, ka par Mirāžu nedabūjāt PSRS Valsts prēmiju kā seriāls Ilgais ceļš kāpās…
Tur jau bija attiecīgie priekšnieki, Ministru padomes Kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētājs (Oļegs) Rudņevs bija uzrakstījis scenāriju, citādi par šo tēmu varbūt pat nevarētu runāt, toties par Mirāžu tauta man iedeva balvu. Nesen abiem ar Mārtiņu (Vilsonu) lūdza atstāt autogrāfus uz Jelgavā tapuša Mirāžas inkasācijas auto kopijas, tātad cilvēki atceras. Bet tā sekssimbola slava… Jocīgi lasīt – seksuāla aktrise. Nu, kādam viņa tāda šķiet, citam ne. Vai – ikona! Ikona mums ir viena, un tā ir dievmāte. Tagad, kur tik pagriezies, vienas ikonas. Nevar teikt, ka mani tas kaitina, es drīzāk vēroju. Nevis kritizēju, bet vienkārši analizēju.
Laikam izlaužas ķīmiķes daba.
Varbūt.
Bet vai pašai nav bijusi zvaigžņu slimība?
Daudzi tā uzskatīja – viņa nav pieejama. Iedomīga. Bet es neesmu tāds cilvēks, kas čupojas, man patīk būt vienai. Varu nosēsties malā un vērot, kā cilvēki uzvedas. Kad pavisam sadzērušies, tad nē, bet skatīties, kā viņi iepazīstas, kā vīrieši izturas pret sievietēm, ir vai nav džentlmeņi. Man liekas, es pat redzu cauri, kas viņiem aiz ādas.
Varbūt esat introverta?
Varbūt, un atpazīstamību drīzāk izjutu kā slogu. Man nepatīk publiskas vietas. Pa ļaužu pilnu pludmali ejot, pēc tam bērni teica: “Mammu, uz tevi skatās.” Tas pats veikalā… Kāds tur brīnums? Es daudz filmējos, bija daudz lomu, braucu uz ārzemēm. Pabiju Āfrikā, Amerikā, ieskaitot Nikaragvu, Meksiku. Toreiz caurbraucot –caurlidojot – nopirku Kubā radio duty free veikalā.
Neveselīga profesija
Esat ļoti daudz darbojusies arī radioteātrī, ieskaitot Aspazijas Sidraba šķidrautu, Heilija Lidostu, Sagānas Mazliet saules.
Darba netrūka. No rīta teātrī mēģinājums, tad vai nu uz radio, vai televīziju, vakarā izrāde. Televīzijā strādāja režisore Velta Ruža, kura man pirmā noticēja, uzaicināja piedalīties uzvedumos, mīļi uzņēma, ievadīja lomās. Pēc teātrī piedzīvotās dusmošanās uz jaunajiem aktieriem tā bija patīkama pārmaiņa. Bija lielas lomas uzvedumos Sirotāji Helgolandē un Viesnīca “Tanatoss”. Mājās nācu vēlu vakarā, labi, ka bija mamma un tētis, kas faktiski izaudzināja manus bērnus Madaru un Mārtiņu.
Dzīvoju Imantā, un apkaimē baumoja, ka tur, mazajā mājiņā pie Jūrmalas gatves, dzīvo slavenā Martinsone ar vīru.
Tur nodzīvoju desmit gadu, kad piedzima dēls. Tur bija jauki, īsti lauki pilsētā. Aiz mājas dīķītis, bija daudz ciemiņu, arī no ārzemēm, par ko priecājās mamma. Viņai ļoti patika, ka cilvēki nāca ciemos un ēda, ārzemniekiem ļoti garšoja zirņi ar speķi, mamma tik vārīja un cepa. Bija cietusi badu un zināja, cik labi, ja cilvēki var paēst. Nelaida prom arī bez līdzdota ēdiena. Bet tā sen vairs nav.
Vai bērnus ar krūti pati barojāt?
Cik vien bija iespējams. Bērni savu daļu dabūja. Kad puika piedzima, gribēju tā ilgāk, bet Auškāps drīz zvanīja, ka jānāk darbā. Ar meitu… Atceros, piezvanīja, ka jābrauc uz kinofestivālu Armēnijā, piecus mēnešus biju barojusi, vēl to nedēļu festivālā centos noslaukt, pienu saglabāt, lai Madariņu varu zīdīt.
Aizņemtas sievietes, ne tikai aktrises, nomoka doma, ka nav labas mammas.
Droši vien varēju būt vairāk ar bērniem. Bieži viņi gaidīja pēc izrādes manu pasaciņu vai dziesmiņu. Bučiņu. Rakstījām viens otram zīmītes, vēstules. Bērni manu profesiju saprot, esmu atvainojusies, ka par maz laika viņiem veltīju. “Mammu, viss kārtībā!” Tagad, ja nepieciešams padoms, bērni ir tie, kuri pasaka priekšā, kā rīkoties. Madara nodarbojas ar ezoteriku, aizraujas ar astroloģiju, taroloģiju. Dēls, pēc profesijas vīriešu frizieris, kā viņš saka – bārbers, iestājies Zemessardzē, ar ko ļoti aizrāvies, formā labi izskatās. Ļoti lepojos ar viņu.
Esat deviņdesmitajos spēlējusi Natāliju Petrovnu Rīgas Krievu teātra izrādē Mēnesis uz laukiem. Tagad Rīgā Turgeņeva ielas vairs nav. Kādas ir jūsu domas par krievu kultūras vietu pašlaik? Dailes teātrī, piemēram, var skatīties Bulgakova Meistaru un Margaritu.
Piedalījos vēl Krievu teātra izrādē Spēlmanis. To, ka tur esmu spēlējusi, nekādi nevar izsvītrot no manas biogrāfijas. Cītīgi mācījos un tiešām labi runāju krieviski. Tagad šī lieta ir ļoti kutelīga, un man ir ļoti daudz draugu dažādās pasaules vietās, ar kuriem vairs nevaru sazināties. Esmu par to šokā, un arī viņi nav laimīgi, pārdzīvo. Karš – tās ir šausmas. Man arī babīte teica – visu ko, tikai ne karu. Viņa bija piedzīvojusi gan Pirmo, gan Otro pasaules karu.
Vai esat piedalījusies kara filmās?
Pat šāvu ar Kalašņikova automātu vienā Gorkija kinostudijas filmā. Biju sieviete-izlūks, kas jānogādā pāri frontes robežai, toreiz vienīgā dāma puišu vidū. Iepazinos ar dažādu tautību karavīriem – tur bija armēnis, ukrainis, krievs, tatārs, uzbeks. Skrējām pa mežu ar ieročiem, bija arī kaskadieri. Kad bija jāskrien lejā no kraujas, viens no viņiem, tāds dūšīgs, pamanīja, ka vairs nevaru paskriet. Paķēra mani padusē ar visu šaujamo un burtiski nonesa lejā no kalna.
Tik skaistai sievietei droši vien grūti atkauties no vīriešu uzmanības.
Vīrieši laikam no manis baidās. Agrāk, ejot pa ielu, aplūkoju kungus – ja iepatikās, noteikti bija ārzemnieks. Neesmu aktīva meklētāja, dzīvoju tā, kā ir lemts. Ir sievietes, kuras meklē, acis burtiski šaudās.
Var tinderi izmēģināt vai ko tamlīdzīgu.
Negribu tajā nedzīvajā ierīcē sevi izrādīt, ļaut sevi izķidāt. Esmu pietiekami aprunāta, skausta. Man to uzmanību vairāk nevajag.
Vai nav tā, ka lielā mīlestība ir izdzīvota, izjusta uz skatuves un kameru priekšā, un viss ikdienišķais, parastais liekas sīks, salīdzinot ar tām jūtām?
Droši vien. Šī ir ļoti neveselīga profesija, nemitīgi sevi jāārda. Kad jātēlo kaut kas traģisks, piemēram, kāds nomiris, tad tu sevi moki un atceries vissmagākos dzīves brīžus. Tagad, kaut vai to iedomājieties, kļūst neomulīgi, bet aktieris jau tā ir ieradis.
Atceros, kad nomira tēvs, teātrī neiedeva brīvdienu, bija jāspēlē komēdija; toreiz darbojos autopilotā. Vai arī kino – jāpārfilmē vasaras epizode, un es kinostudijas pagalmā ziemā stāvu vasaras kleitiņā basam kājām. Jaunībā jau tu sevi nežēlo, esi gatavs lēkt aukstā ūdenī, pat nedomājot par ēšanu nepieciešamā laikā. Jā, neveselīga profesija.
Kā atbrīvojaties no darba nospieduma? Pastaigas, joga, pirts?
Staigāt tagad grūtāk, pirms laika kritu uz melnā ledus, ceļgals joprojām sāpīgs. Pirtīs kopīgās lēkšanas baseinā, citu cilvēku miesas un smakas mani nesaista. Ja nu laukos Latgalē bija pirtiņa, kurā gāju kopā ar savu babīti. Dziedinos, ejot vannā, ūdenim pievienoju sāli vai paciņu piena. Bet ūdens spiediens mums piektajā stāvā ir tik vājš, ka reti iznāk vannoties; stundu jāgaida, līdz tā pilna.
Varbūt padalīsieties ar sava slaiduma noslēpumu?
Atvaļinājumā vai kaut kur ciemos, kur labi baro, protams, nerēķinu, ka nedrīkstu ēst to vai šito. Patīk, kā viena slavena aktrise teica: “Skatos un brīnos, kā tās jaunās aktrises nenomirst, jo neko neēd.”
Lielākā daļa aktrišu smēķē.
Es arī jaunībā, kad mācījos, kompānijas pēc uzpīpēju. Visur bija sapīpēts – vai nu elpo to gaisu, vai arī pati pīpē. Tagad cenšos ievērot lielāku intervālu starp pēdējo vakara un pirmo rīta ēšanu. Dažkārt bērni vakarā vico iekšā kādu kūciņu vai smalkmaizīti, bet man negribas. Es dzīvoju ar meitu, dēls pie tēva – viņš liela auguma, pie manis nav kur izvērsties.
Jūsu vīrs, aktieris Mārtiņš Vērdiņš, pat uzrakstījis par jums grāmatu ar paša ilustrācijām, esat pratuši saglabāt cieņpilnas attiecības, faktiski joprojām esat ģimene.
Jā, tā varētu būt, tikai neesam blakus. Un man nekas nebūtu iebilstams pret uzmanības apliecinājumiem no pretējā dzimuma, taču ne no anonīma svešinieka. Aicinot uz randiņu, lai tomēr uzraksta vārdu un uzvārdu. Dažreiz pienāk savādas īsziņas, kā nesen Pūpolsvētdienā: “Sūtu sveicienu šai skaistajā dienā šai skaistajai sievietei. Ainārs.” Kas tas tāds? Bildē grūti saskatīt. Nākamajā dienā atkal īsziņa: “Vai jums patīk garās melnās zeķes ar špicītēm?” Ā, viss skaidrs, jānobloķē. Man nāk daudz īsziņu, jo māsīca dzīvo Anglijā, vēl citur ir radi, un šī īsziņa gan man patika: “Es negribu pagriezt pulksteni stundu uz priekšu. Es gribu pagriezt atpakaļ, bet vismaz divdesmit gadus.”
Tas uz laiku, kad tapa Sirdsmīļā Monika, kurā jūs pat dziedat. Bet nav vairs ne Jāņa, ne Leona. Sievietes tiešām dzīvo ilgāk…
Bet vecos laikos trīsdesmit gadi jau bija vecums. Kādā tur Dostojevska grāmatā rakstīts: “Un istabā ienāca pavecāks vīrietis ap gadiem trīsdesmit…” Vai: “Nomušītajai večiņai bija četrdesmit astoņi.” Var jau pasmieties…
Ja iekāptu laika mašīnā, uz kurieni gribētu braukt? Ko darītu citādi?
Laikam jau neko. Ja nu vienīgi kaut ko nebūtu pateikusi, jo varu kļūt diezgan nešpetna, kad dusmojos. Neesmu ļauna, dusmas ilgi sevī neturu atšķirībā cilvēkiem, kas var nerunāt ar kādu gadiem. Bet, ja kāds uzskata, ka esmu iedomīga un lepna, un ar mani nerunā – lai nu būtu. Man nevajag. Jau skolas laikā biju pašpietiekama, man nebija daudz draudzeņu, un, ja bija, tad Ausma, kura tagad ir zobārste. Teicamniece tāpat kā es, laba, pareiza. Dullojos ar puikām sētā. Es arī neuzskatu, ka aktrises var būt ļoti labas draudzenes. Agrāk pēc pirmizrādēm vēl bija pasēdēšanas, tagad visi ir ļoti aizņemti, kaut kur skrien. Bet man ir labas paziņas, ar kuru aiziet uz operu, kino, jo man ļoti patīk dalīties iespaidos. Eju arī ar bērniem…
Vai Jaunajā Rīgas teātrī kādreiz neiedomājaties par režisoru Alvi Hermani, ar kuru tik labi pavadījāt laiku, filmējoties Fotogrāfijā ar sievieti un mežakuili?
Nē, nekad. Uzskatu, ka vīrietim jāsper pirmais solis. Hermanis arī vairs nav tāds kā tad, kad kopā spēlējām. Savstarpējā ķīmija jau rodas gandrīz ar katru partneri, ar kuru tev jāspēlē mīla. Jā, mīlēt, skūpstīties – tas ir mans darbs, profesija.
Tad no darba brīvajā laikā jādara kas cits – varbūt makšķerēt?
Nē, tas nav domāts man, labāk palasīt grāmatu vai adīt, tamborēt. Vai vienkārši padomāt.
Nesen izlasīju grāmatā – vecuma pazīme ir tā, ka cilvēks beidz sapņot. Par ko sapņojat jūs?
Par to, lai beidzot būtu spiediens un varu ieiet kārtīgi vannā. Lai maniem bērniem viss būtu labi. Mans sapnis ir aizbraukt uz Latgali, kārtīgi vēlreiz apskatīt tās vietas, ezerus kā bērnībā. Dzimtajās mājās dzīvo mātes pusbrālis, bet tās ir modernizētas, ne vairs tās vecās lauku mājas, kā man patīk. Gribu īstumu. Varbūt lauku rūgušpienu, lauku speķīti ar īstu rupjmaizi. Sapņoju arī par vienu kārtīgu lomu kino un kārtīgu lomu teātrī. Vismaz vienu. Un, ja dieviņš dos, gan viss būs…
Citi šobrīd lasa
