Shutterstock

Bīstamā plastmasa tavā ūdenspudelē. Mēs ik nedēļu apēdam vienu kredītkarti, un tam ir tieša saistība ar vēža šūnām

Dabasspēks
11. jūnijā 06:55 2024. gada 11. jūnijā 06:55
  Inguna Mukāne | "100 Labi Padomi"
Vasarā sevišķi svarīgi ir neaizmirst padzerties. Darām to, taču šoreiz – ne no plastmasas pudelēm!

Kurš dzeramais ūdens mūsdienu piesārņotajā vidē ir vislabākais? Jautājums joprojām tiek apspriests, un kā vienu no variantiem izceļ pudelēs sapildītu ūdeni, jo tā kvalitāte ir pārbaudīta. Vai tiešām? Nupat ar jaunu metodi atklāts, ka šis ūdens satur tūkstošiem plastmasas nanodaļiņu. Jau iepriekš bija zināms, ka šīs daļiņas var uzkrāties visos orgānos. Kas vēl nav skaidrs – kādā mērā tas var ietekmēt mūsu veselību?

Daudz par daudz

Nepatīkami ir jau tas vien, ka visur, kur zinātnieki meklē plastmasu, viņi to arī atrod – sākot no ledus Antarktīdā un beidzot ar jaundzimušo zarnām. Taču pavisam šokējošs atklājums ir par pudelēs pildītā dzeramā ūdens kvalitāti – izrādās, tajā peldošās mikroskopiskās plastmasas ir daudz, daudz vairāk, nekā sākotnēji tika uzskatīts.

Ar šo satraucošo vēsti šā gada sākumā nāca klajā Kolumbijas Universitātes pētnieki. Izmantojot sarežģītu attēlveidošanas tehnoloģiju, zinātnieki pārbaudīja trīs populāru zīmolu ūdens paraugus (zīmolu nosaukumus viņi neatklāja) un litrā ūdens atrada simtiem tūkstošus plastmasas gabaliņu. “Pēc mūsu aplēsēm mikro-nano plastmasas daudzums parastā, pudelēs pildītā ūdenī bija 10 piektajā pakāpē [tas ir 100 000] daļiņu uz litru. Tas ir divas līdz trīs reizes vairāk nekā ziņojumos par iepriekšējiem rezultātiem, kuros uzmanība pievērsta tikai lielajām mikroplastmasas daļiņām,” sacīja zinātnieki. “Sīkās daļiņas, kas iepriekš parastajā attēlveidē nebija redzamas, patiesībā skaita ziņā dominē un veido apmēram 90 % no visām atklātajām plastmasas daļiņām.” Tā kā nanoplastmasas daļiņas spēj šķērsot bioloģiskās barjeras, tad, pat neraugoties uz to šķietami niecīgo iespaidu, kādu nanodaļiņas atstāj uz masu, tām varētu būt noteicošā loma indīguma ziņā – pētnieki sprieda.

Foto: Shutterstock

Tas ir ne tikai PET

Varētu domāt, ka pārsvarā plastmasas pudeļu ūdenim vajadzētu saturēt PET (polietilēna tereftalāts) daļiņas, no kā parasti gatavo pudeles. Taču Kolumbijas pētījumā, piemēram, viena zīmola ūdens paraugs saturēja nelielu skaitu aptuveni mikrona lieluma (metra miljonā daļa) PET daļiņu un lielu skaitu polistirola daļiņu, kuras ir mazākas par 500 nanometriem (nanometrs – metra miljardā daļa).

Tas sniedz vērtīgu informāciju, kas varētu palīdzēt izprast, izsekot un galu galā novērst iespējamos mikro-nano plastmasas piesārņojuma avotus.

Konkrēti dzeramā ūdens ražošanā plastmasas piesārņojums tiek apstiprināts katrā posmā no akas līdz pudelei. PET un PE (polietilēns) tiek izmantoti kā iepakojuma materiāls daudzu ražotāju pudeļu ūdenim, tāpēc nav brīnums, ka transportēšanas vai uzglabāšanas laikā no pudeles plastmasas atdalās daļiņas, kuras tad ilgstoši saglabājas ūdens paraugā. Citi polimēri, kas nav iepakojuma materiāls, bet arī ir atklāti nozīmīgā daudzumā, visticamāk, nokļūst ūdenī pirms ražošanas vai tās laikā. PP (polipropilēnu) un PA (poliamīdu) plaši izmanto kā iekārtu sastāvdaļas vai koagulantu palīglīdzekli ūdens attīrīšanā. Jo īpaši poliamīds ir vispopulārākais membrānas materiāls, ko lieto reversajā osmozē, kas ir izplatīta ūdens attīrīšanas metode. Interesanti, ka jaunā pētniecības metode ļāva identificēt papildus vēl miljoniem daļiņu, kas neatbilda pētītajām septiņām plastmasas kategorijām. Vēl nav skaidrs, vai šīs sīkās daļiņas ir nanoplastmasa vai citas vielas.

Mēs to ieelpojam un apēdam

Ne tikai zivis un citi dzīvnieki, arī cilvēki uzņem plastmasas nanodaļiņas, tās ieelpojot, protams, norijot un arī uzņemot caur ādu. Pamatojoties uz cilvēka uzturā konstatēto mikroplastmasas un nanoplastmasas līmeni, tiek lēsts, ka lielākā daļa cilvēku katru gadu ar pārtiku neapzināti apēd 39 000–52 000 mikroplastmasas gabaliņu. Cilvēkiem, kas regulāri patērē ūdeni pudelēs, šis skaitlis palielinās apmēram par 90 000 mikrodaļiņu, bet tiem, kas dzer krāna ūdeni, – par 4000 daļiņām.

2018. gadā zinātnieki Austrijā atklāja mikroplastmasu cilvēka izkārnījumu paraugos, kas bija savākti no astoņiem brīvprātīgajiem, kuri pārstāvēja katrs savu Eiropas vai Āzijas valsti. Līdz 2023. gadam pētnieki bija atklājuši plastmasas daļiņu klātbūtni arī cilvēku plaušās, asinsritē, vēnās, smadzenēs, placentā, sēkliniekos un spermā, kā arī mātes pienā. Un, lai gan plastmasas ilgtermiņa ietekme uz cilvēka ķermeni vēl nav zināma, ir labi dokumentēts, ka tā toksiski ietekmē gan laboratorijas dzīvniekus, gan daudzus dzīvos organismus dabā, sākot no tārpiem un zooplanktona līdz vaļiem un polārlāčiem. Ir arī pierādījumi, ka šīs mazās daļiņas, virzoties augšup pa barības ķēdi no viena organisma uz otru, bioakumulējas vai kļūst koncentrētākas.

Foto: Shutterstock

Mazas daļiņas, lielas problēmas

Jaunākie atklājumi zinātniekiem ļauj apgalvot, ka nanoplastmasa, salīdzinot ar lielākām plastmasas daļiņām, ir daudz bīstamāka, jo spēj iekļūt mūsu šūnās. Plastmasa iefiltrējas visos orgānos, pat smadzenēs. Jo sīkākas daļiņas, jo tās bīstamākas – par to zinātnieki ir vienisprātis. Cits pēc cita parādās pētījumi, kas brīdina: plastmasas nanodaļiņas var nonākt asinīs un būt indīgas, izraisīt iekaisumu, oksidatīvo stresu, mainīt neiroloģiskās funkcijas, radīt DNS bojājumus un pat slimības kā vēzi un diabētu.

Viens no jaunākajiem pētījumiem vedina domāt, ka nanoplastmasa mijiedarbojas ar noteiktu proteīnu, kas dabiski atrodams smadzenēs, un rada izmaiņas, kas ir saistītas ar Pārkinsona slimību un dažiem demences veidiem. Polistirola nanodaļiņas, ko parasti satur vienreizlietojamie priekšmeti, piemēram, krūzītes, glāzītes un citi galda piederumi, piesaista proteīna alfa-sinukleīna uzkrāšanos, kam ir liela nozīme Pārkinsona slimības attīstībā. Pētījuma autorus visvairāk pārsteidza ciešās saites, kas veidojas starp plastmasu un konkrēto proteīnu neirona zonā, kur šie uzkrājumi sakopojas.

Nupat martā nācis klajā itāļu pētījums ar kārtējām neiepriecinošām ziņām par plastmasu mūsu ķermenī. Pētījuma autori atklājuši, ka cilvēkiem, kuru miega artēriju audos ir mikroplastmasa vai nanoplastmasa, nākamo trīs gadu laikā ir divreiz lielāks risks ciest no infarkta, insulta vai nomirt no jebkāda iemesla salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuriem šo daļiņu nav. Rezultāti tika iegūti, pārbaudot audus, kas izņemti no kakla artērijām 257 cilvēkiem, kuriem veica miega artērijas endarterektomiju (tromba un tā apkārtnes endotēlija izgriešana). Miega artērijas, kas atrodas abās kakla pusēs un piegādā asinis uz smadzenēm, var aizsērēt ar holesterīna plātnēm līdzīgi kā artērijas, kas ved uz sirdi, un šo procesu sauc par aterosklerozi. Tātad plastmasas nanodaļiņu uzkrāšanās drīz varētu būt vēl viens zināms sirds asinsvadu slimību veicinošs faktors, un to mūsdienās jau tāpat netrūkst.

Foto: Shutterstock

Ar kredītkarti vēderā

Pētniekiem jau ir zināms, ka galvenā mikro-nano plastmasas daļiņu uzglabāšanas vieta cilvēka organismā ir kuņģa un zarnu trakts. Šogad Vīnes Medicīnas universitātes pētniecības konsorcijs publicēja pētījumu par sīko plastmasas daļiņu ietekmi uz vēža šūnām cilvēka kuņģa un zarnu traktā.

Tiek lēsts, ka mēs ik nedēļu apēdam vienu kredītkarti, tas ir, apmēram piecus gramus plastmasas daļiņu. Organisms tās uztver kā atkritumus, tomēr nespēj sašķelt to svešās ķīmiskās uzbūves dēļ. Vīnes zinātnieku pētījums parādīja, ka šīs daļiņas paliek šūnā daudz ilgāk, nekā tika pieņemts iepriekš. Vēl vairāk – šūnu dalīšanās laikā tās tiek nodotas jaunizveidotajai šūnai. Tika atklātas arī pirmās pazīmes, ka plastmasas daļiņas var veicināt audzēju metastāzes, kā arī apstiprināti jaunākie atklājumi par to, ka mikro-nano daļiņas var ietekmēt šūnu uzvedību un, iespējams, veicināt slimību progresēšanu.

“Var pieņemt, ka mikro-nano daļiņas izraisa hronisku toksicitāti,” uzskata autori. Jaunākie rezultāti un iepriekšējie pētījumi liecina, ka mikro-nano daļiņas spēj labi uzsūkties un ilgi uzturēties audos un šūnās. Tādējādi saskaņā ar Eiropas Ķimikāliju aģentūru tās atbilst diviem no trim toksikoloģijas raksturlielumiem, ko izmanto, lai atzītu, ka vielas ietekme rada bažas.

Beidzot asins analīzes!

Melnā humora piekritēji jau joko, ka biežāk jāziedo asinis, lai tiktu vaļā no plastmasas, kas riņķo pa organismu. Visticamāk, donoru asinīs tiešām ir nanodaļiņas, kā to apliecina nesen Spānijā veikts pētījums. Barselonas Universitātes zinātnieki beidzot 2023. gadā ir izstrādājuši vienkāršu, ātru, stabilu un daudzkārt atkārtojamu metodi, kā ar plūsmas citometriju noteikt nanoplastmasu cilvēka perifērajās asinīs. Lai konstatētu četru visizplatītāko plastmasas veidu klātbūtni, zinātnieki veica asins analīzes 196 dalībniekiem. Pētījuma dalībnieku vidū bija regulāri asins donori, jaundzimušie un cilvēki ar hematoloģiskām un ne-hematoloģiskām slimībām. Kā kontroles grupa tika izmantotas laboratorijas peles.

Plastmasas klātbūtne tika atklāta pilnīgi visiem, bet pelēm – daudzkārt zemākā līmenī nekā cilvēkiem. Zinātnieki to skaidroja ar apstākli, ka pētījuma dalībnieki dzīvoja pilsētā, kur ir piesārņots gaiss, bet peles tika turētas īpašos, uzraudzītos apstākļos. Pētnieki atzina, ka mērījumi bija ļoti precīzi, taču rezultāti pētījuma dalībniekiem izteikti atšķīrās. Būtiski mazāk nanoplastmasas bija cilvēkiem, kas bija vecuma grupā no 40 līdz 90 gadiem, un tas pētniekiem lika domāt, ka nanoplastmasa uzkrājas citos audos, piemēram, taukaudos.

Kā samazināt nanodaļiņu uzkrāšanos ķermenī?

Šķiet, mūsdienu plastmasas pasaulē nav iespējams pilnībā izvairīties no plastmasas daļiņu ieelpošanas vai apēšanas, taču var pēc iespējas samazināt uzņemto plastmasas daudzumu, kā arī censties efektīvāk to izvadīt no ķermeņa. Kaut arī mēs kādu daļu plastmasas vienkārši atstājam tualetes podā, nav zināms, cik daudz tās paliek organismā un uzkrājas iekšējos orgānos.

Galvenais ieteikums pret nano-mikro plastmasas piesārņojumu – cik vien iespējams, atteikties no produktiem plastmasas iepakojumā. Līdzīgi, kā tas ir ar ūdeni pudelēs, arī pārdošanai sapakoti salāti, cīsiņi vai citas ātrās uzkodas satur ne vien plastmasas daļiņas no iepakojuma, bet arī tās, kas nonākušas produktā ražošanas procesā. Jo mazāk ēdīsim pārstrādātus produktus un vairāk gatavosim paši, jo mazāki būs draudi veselībai.

Īpašs drauds ir uzkarsēt mikroviļņu krāsnī ēdienus un dzērienus, kas ielikti plastmasas traukā, sevišķi zīdaiņu pārtiku vai mātes pienu (lai cik tas būtu ērti!). Pagājušajā gadā amerikāņu zinātnieki atklāja, ka ASV veikalu plauktos pieejamā zīdaiņu pārtika plastmasas konteinerā, kuru var sildīt mikroviļņu krāsnī, tiek piesārņota ar milzīgu daudzumu plastmasas daļiņu – dažos gadījumos vairāk nekā 2 miljardiem nanoplastmasas un 4 miljoniem mikroplastmasas uz katru konteinera kvadrātcentimetru. Tādējādi ātrākais veids, kā uzsildīt ēdienu un dzērienu, varētu būt arī ātrākais veids, kā uzņemt milzīgu daudzumu sīku plastmasas daļiņu.

Bet kā tad ar ūdeni? No vienas puses, mūs aicina dzert un – dzert tīru ūdeni, no otras puses, kur vien paskaties, visu veidu dzeramajam ūdenim ir kādi piemaisījumi. Varbūt tomēr, pateicoties kādam šogad publicētam ķīniešu pētījumam, varam beigt uz pozitīvas nots. Pētījuma autori eksperimentēja ar cietu un mīkstu krāna ūdeni, ko piesārņoja ar mikro-nano plastmasas daļiņām un vārīja piecas minūtes. Kad ūdens bija atdzisis, filtrēja. Zinātnieki atklāja, ka šādi var likvidēt ļoti lielu daļu mikro-nano plastmasas piesārņojuma. Izrādās, krāna ūdenī esošais kalcija karbonāts augstā temperatūrā dabiski veido cietu, krītainu vielu, kaļķakmeni, kas piesaista sev plastmasas daļiņas. Kas to būtu domājis, ka tējkannas kaļķakmens nogulsnes veic tik svētīgu darbu! Tiesa, rezultāts atkarīgs no kalcija karbonāta koncentrācijas. Proti, vārot cietu ūdeni (pētījumā kalcija karbonāta daudzums – ap 300 mg), pētnieki spēja likvidēt vismaz 80 % no ūdens mikroplastmasas piesārņojuma, bet mīksta ūdens (mazāk par 60 mg) gadījumā plastmasu varēja samazināt tikai par 25 procentiem. Taču arī tas ir tā vērts.

“Mēs aprēķinājām, ka nano-mikro plastmasas uzņemšana ikdienā, patērējot vārītu ūdeni, bija divas līdz piecas reizes mazāka, nekā lietojot nevārītu krāna ūdeni,” zinātnieki vēstīja. Starp citu, līdz šim pētījumos krāna ūdenī konstatēts būtiski mazāk plastmasas mikrodaļiņu nekā pudelēs pildītajā ūdenī.

Kā atšķirt cietu un mīkstu ūdeni?

Ūdens cietību nosaka kalcija un magnija jonu koncentrācija ūdenī. Jo lielāka kalcija karbonāta koncentrācija, jo ūdens ir cietāks. Šo jonu koncentrāciju var noteikt jebkurā ūdens laboratorijā, taču arī mājas apstākļos var viegli atšķirt cietu un mīkstu ūdeni.

• Ja ziepes puto labi, ūdens ir mīksts, neputo labi – ciets; ja izskalot šampūnu no matiem ir grūti – ūdens ir ļoti mīksts.

• Ciets ūdens ātri rada katlakmeni un nogulumus uz cauruļu sienām.

• Uzvārot cietu ūdeni, parādās baltas vai gaiši pelēkas nogulsnes – vārīšanas laikā ūdenī esošie šķīstošie kalcija, magnija un dzelzs hidrogēnkarbonāti sadalās, veidojot ūdenī nešķīstošus kalcija, magnija un dzelzs karbonātus. Ūdens tā kļūst mīkstāks.

Gan ciets, gan mīksts ūdens ir vienādi labs uzturā – nav nekādu liecību, ka tie negatīvi ietekmētu veselību. Cietam ūdenim ir labāka garša nekā mīkstam ūdenim. Turklāt tas apgādā organismu ar kalcija savienojumiem, kas ir vajadzīgi kaulu un zobu audu veidošanai.

Citi šobrīd lasa

Ko dara kādreizējais Latvijas premjers Valdis Birkavs? Raksta atmiņas, kritizē jaunos, aizstāv Avenu, klausās operu
"Latvijas sirdsdziesmas" uzvarētājiem nākas skaidroties, vai viņi ir pāris arī dzīvē
Leģendārais latviešu dēkainis "Krokodilu Harijs" nomaļā Austrālijas kapsētā vairs nav anonīms — 18 gadus pēc nāves viņa atdusas vietā uzstādīts kapakmens
Tēmas: ASV
Pievienot komentāru