Rojs Maizītis

Samantas Tīnas vīrs pieņēmis viņas noteikumus - līdz kāzām nekādas kopā dzīvošanas un tuvības

Intervijas
10. jūlijā 05:31 2024. gada 10. jūlijā 05:31
 
Antra
Krastiņa
| "Patiesā Dzīve"
Trakulīgo rudmataino skuķi, kāda dziedātājas Samanta Tīna bija pirms četrpadsmit gadiem šovā O!Kartes akadēmija, daudzi atceras vēl tagad. Tad viņa pārtapa jau nopietnākā melnmatē, bet vēl pēc gadiem uzplauka blondā, par sevi pārliecinātā sievietē. Visu šo laiku izdevies Samantai uzturēt mazliet noslēpumainu, nepieejamu tēlu, jo viņa nekad nav izcēlusies ar katras atskārsmes vai dzīves epizodes publiskošanu. Bet tādu bijis gana, jo Samanta drosmīgi vērusi vaļā visas durvis. Ir taču tik aizraujoši uzzināt, kas aiz tām gaida!

Pirms četriem gadiem tā pati sajūta mudināja Samantu arī pieņemt uzaicinājumu kļūt par vienu no šova Balss maskā detektīviem. Beidzot viņai bija iespēju pabūt otrā pusē – starp tiem, kuriem gan jāvērtē zem maskām paslēpto dziedātprasme, gan arī jāatmasko cilvēki, kuri zem tām slēpjas. Pati Samanta tagad aizmetusi teju visas maskas, zem kurām agrāk dažādās dzīves situācijās bija slēpusies, jo – kam pašpietiekamam cilvēkam maska? Tieši tāda viņa šobrīd jūtas.

Atpazīstamība kā agregātstāvoklis

Cik reižu tev izdevies uzminēt šovā zem maskas paslēpto personu?

Daudzas! Pašai sevi grūti cildināt, bet citi teikuši, ka man piemīt gandrīz pārcilvēciskas spējas šķetināt pavedienu. Arī intuīcija man ir laba. Laikam gēni – tēvs izmeklētājs, māsa izmeklētāja. Kad pēdējā šovā uz skatuves iznāca Princese, uzreiz pateicu, ka zem maskas slēpjas Lelde Dreimane, un no savas versijas neatkāpos.

   Jūs tiešām nezināt, kas slēpjas zem maskām?

   Tiešām. Mēģinām minēt pēc viņu dotajiem pavedieniem, risinām kā rēbusu, un tas prātu nodarbina arī ārpus šova. Satieku kolēģi, un viņš man pēkšņi šķiet tik aizdomīgs, ka apjautājos – vai tik tu neesi tā maska?

   Lai minētu un uzminētu, detektīviem labi jāorientējas sabiedrībā, tās aktualitātēs.

   Es sāku šķetināt jau no producentu puses – skatos, kas aktuāls noticis laikā, kad viņi uzrunāja potenciālos šova dalībniekus. Jāpārlūko dažādas jomas, jāliek aiz auss – ja viens pavārs jau bijis, otra nebūs. Tad varbūt kāds politiķis vai aktieris?... Puzle jāliek pa lauciņiem, un katrs detektīvs, protams, liek savu puzli un izsaka savus minējumus. Tas ierauj tādā azartā, ka aizmirstam par darba kārtību, šova veidotājiem nākas mūs apsaukt – detektīvi, mēs filmējam raidījumu!

   Tev patīk būt atpazīstamai?

   Pat nezinu, patīk vai nepatīk. Vienkārši esmu to pieņēmusi. Turklāt tas ir manas izvēles – dziedāt, būt uz skatuves – rezultāts, jau kļuvis par dzīvesstilu, dzīvesveidu. Es cenšos tajā peldēt, turoties uz viļņa un sadzīvojot ar komentāriem un izsaucieniem – re, tā tak Samanta! Vīrs sākumā čukstēja – redzi, kā tevi pēta? Nē, to redzi tu, jo tev tas ir kaut kas jauns! Bet, ja kāds lūdz kopā ar viņu nobildēties, neatsaku – ja tā otram varu sagādā prieku, tad lūdzu! Nu jau atpazīstamību tiešām uztveru kā savu agregātstāvokli.

  Vai dažkārt mēdz paslēpties zem kādas maskas?

   Agrāk man to noteikti bija daudz vairāk, zem tām slēpu savus kompleksus un identitātes meklējumus, ietverot posmu – darīšu tā, kā dara citi, un lai visiem patiktu! Tagad esmu no tā izaugusi, atradusi savu ceļu, pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu. Kam man vairs maska?

   Daļa mana ceļa ir arī tā pati atpazīstamība. Daļēji to uztveru pat kā kalpošanu, lai ar savu stāstu par ambiciozo, mazliet apaļīgo skuķi no Tukuma, kurš kritis un cēlies, bet kaut ko tomēr sasniedzis, iedvesmotu citus. Kad man par to saka paldies gados vecāki cilvēki, kad daži sāk raudāt, jau atskanot koncerta pirmajai dziesmai, jo tā esot kā par viņiem uzrakstīta, tad apzinos, ka caur skatuvi tiešām varu kalpot. Skaisti nodziedātas notis un tērpi ir tikai instrumenti, kas man palīdz sasniegt mērķi – izteikt savu vēstījumu. Ceļš līdz šai atskārsmei nebija viegls, bet bija to vērts. Droši vien es vēl ne reizi vien kritīšu un celšos, lai no pieredzes mācītos un ar to dalītos.

   Tiešām neviena maska tev plauktiņā vairs nav aizķērusies?

   Nu... kāda jau ir katram. Kā jebkurš, arī es no mājas izeju publiskā telpā un līdz ar to iejūtos citā lomā, kas krietni atšķiras no tā, kāda esmu savā telpā. Būtībā uzlikt maskas prasa sabiedrība. Reti kurš uzdrošinās iziet izspūris, nesakopies, jo tas momentā sāktu spēlēt pret viņu pašu. Zem maskas mēs slēpjam arī savu slikto omu, pašsajūtu. No citām tiešām esmu atbrīvojusies.

Nika Matvejeva pulēts dimants

   Man šķiet, tu neesi starp tiem, kuri sevi jau pēc pirmās uzstāšanās ierakstījuši zvaigžņu sarakstā.

   Es zvaigžņu slimību, paldies dievam, izslimoju jau 14–15 gados, vēl pirms O!Kartes akadēmijas. Jau tad aktīvi darbojos, braucu uz Polijas, Itālijas mūzikas workshop un pat ierakstīju albumu ar poļu rokgrupu Betanis. Tad gan jutos baigā mazā zvaigzne. Kad mani lidostā sagaidīja ar rozēm, jūsmoju – ui, tā tik ir dzīve! Kā man ienāca prātā doties uz šiem pasākumiem? Vēl pirms tiem piedalījos vietējos un starptautiskos konkursos, ieguvu godalgas, tad arī nāca piedāvājumi doties uz workshop, savukārt tiem jau sekoja citi. Vecāki manu darbošanos atbalstīja, laida pasaulē. Tagad par to pat mazliet brīnos – man taču bija tikai 14 gadu! Bet laikam jau mēs bijām citāda paaudze. Tagad esmu pasniedzēja Latvijas Kultūras koledžā, tāpēc varu salīdzināt un izteikt savus vērojumus.

   Un kādi tie ir?

   Tagad jauniešiem ir mazāks dzinulis iet un darīt, sevi pierādīt. Viņiem tam nav laika, viņi ir noguruši, viņiem ir pavasaris, viņi ir daudz klusāki. Atceros, manā koledžas laikā pasniedzējiem, lai uzzinātu, kur mums notiek lekcija, atlika tikai pabāzt pa durvīm galvu. Kurā stāvā bija visskaļāk, tajā bijām mēs! Vienmēr kāds spēlēja ģitāru, kāds kaut kur dziedāja, plaukšķināja, kaut kur dārdēja mūzika. Tagad koledžā ir tāds klusums...

   Visi sēž telefonos.

   Jā, viss kļuvis ļoti digitāls. Pieraksti ir reti kuram, vēl retāk kāds iet uz bibliotēku konspektēt Staņislavski, kā to darīju es. Tas gan nenozīmē, ka tagad jaunieši ir sliktāki, – viņi ir citādi. Citādi uztver informāciju, citādi to apstrādā un izmanto. Es līdz mūža galam būšu pateicīga trim pasniedzējiem, Aigaram Balulim, Ivaram Jaunzemam un Anitai Grūbei, kuri trako, skaļo sarkanmataino skuķi spēja nolikt pie vietas un dabūt no viņa laukā visu, ko vien varēja. No viņiem mazliet baidījās, bet cienīja, juta pietāti. Šodien vairs tā nav, viss notiek pa čomam, visi savā starpā ir uz tu. Man šķiet, tā gluži nevajadzētu būt.

   Tavs skolotājs bija arī Niks Matvejevs.

   Niks bija mans vokālais pedagogs. Fantastisks cilvēks! Dziedātājiem ir ļoti grūti atrast savu pedagogu, jo svarīgāk par tehnisko izpildījumu ir iemācīt dziedāt caur dvēseli, bet, lai to panāktu, pedagogam ir svarīgi tajā dvēselītē ielīst. Tas nav viegli, jo dvēselīte pretojas, viņa visus negrib sevī ielaist. Bet Niks manu uzticību ieguva apbrīnojami ātri. Viņš nestrādāja ar jebkuru jauno censoni, bet mani sauca par dimantu, kas daudz jāpulē, un teicās zinām, kā tas darāms. Es nelasu notis, bet – ko darīt, iznācis tā, ka dieviņš vairāk uzmanības pievērsis citu maņu attīstīšanai. Niks to sajuta, tāpēc ne reizi nedzirdēju pārmetumus par nemācēšanu lasīt notis, bet, ja tā dēļ kaut kas nesanāca, ko es ļoti pārdzīvoju, uztaisīja joku pauzi. Pēc pauzes, līdz asarām izsmējusies, atkal varēju ķerties pie darba. Tāpat viņš caur jokiem mani vienmēr spēja nomierināt, sapurināt. Biju Baltkrievijā, festivālā Slavjanskij bazar. Pēc pirmās dienas esmu pirmajā vietā, nākamajā jādzied dziesma no filmas Septiņpadsmit pavasara mirkļi. Tajā ir viena ļoti augsta nots, un mēs ar Niku to pamatīgi atstrādājām. Bet Baltkrievijā nevienā mēģinājumā to vairs nevarēju nodziedāt. Raudu, zvanu Nikam un saku – es nevaru to nodziedāt...  Niks atbild: “Samanta, ņem un tajā vietā vienkārši nopirdies! Tad neviens pat neattaps, kādai skaņai tur bija jābūt, bet tu tik dziedi tālāk!” Man asaru vietā sāka birt smiekli. Kad stāvēju uz skatuves un tuvojās bīstamā vieta, atceroties Nika ieteikumu, izplūdu smaidā un nodziedāju!

Foto: Rojs Maizītis

Arī vecai dvēselei vēl jāmācās

   Tagad es noņemšu vienu masku. Kad pirmo reizi ar tevi runājos tieši pirms desmit gadiem, tu, toreiz melnmate, pa terasi klumpačoji kurpēs ar desmit centimetru augstiem papēžiem, un es nodomāju – nez vai šī būtne kaut ko jēdzīgu maz varēs pastāstīt... Bet biju pārsteigta – ārējais tēls nemaz neatbilda tavai iekšējai pasaulei. Pat nodomāju, ka tava dvēsele pieredzi gūt šurp nākusi jau vairākkārt.

   Es zinu, ka manī mājo veca dvēsele. Bet, ja pirms desmit gadiem ar savu tā laika skatījumu par uzstāšanos O!Kartes akadēmijā varbūt būtu kautrējusies un nopēlusi sarkanmatainās meitenes apaļīgumu un dziedāšanu, tagad saku, ka man gan šī sarkanmate, gan arī melnmatainā meitene ļoti patīk. Jo tā dvēselīte arvien ir meklējusi iespējas ārējo veidolu piemērot savai garīgajai izaugsmei. Labi atceros – kādu rītu piecēlos un, paskatījusies spogulī, sapratu, ka sarkanie mati ar mani vairs nesader, es neizskatos tā, kā jūtos. Un krasi pārtapu melnmatē. Ja, māju būvējot, vispirms uzceļam ārējo karkasu, bet iekšpusi piepildām pēc tam, tad ar cilvēku ir otrādi – mēs karkasu pielāgojam savai iekšiņai. Tik ilgi, līdz jutīsies harmonijā ar sevi. Nu un tad, ja to rotās zili, zaļi vai sarkani mati, tas būs ar vai bez tetovējumiem. Jo paliks tikai baltā dvēselīte, jau gatava doties uz Mājām.

   To, ka ārējais izskats atspoguļo identitātes meklējumus, var labi redzēt, pavērojot jauniešus. Te viņiem visa melnā, te rokeru, te pīrsingu periods, jo apjukumā par to, kas viņi īsti ir un ko šeit dara, jaunieši mēģina zem kaut kā paslēpties, virs galvas vicinot lozungu – nenāciet man klāt, netraucējiet! Un labāk, ka to dara jaunībā, nevis sevis meklējumus sāk ap gadiem trīsdesmit, jo tad tas izskatās vienlaikus smieklīgi un bēdīgi.

    Kā uzzināji, ka tevī mīt veca dvēsele?

    Manā dzīvē bija posms, kad interesējos par ezoteriku, astroloģiju, dažādām mācībām. Mēģināju tajās rast atbildi arī uz sev aktuāliem jautājumiem – kāpēc man vienmēr bijis interesantāk komunicēt nevis ar vienaudžiem, bet ar vecākiem cilvēkiem, arī partnerattiecības veidojušās ar vecākiem vīriešiem? Savukārt viņi bijuši izbrīnīti, ka es, jauns skuķis, runāju ar viņiem vienā valodā. Arī mans kolēģis un mīļākais aktieris Jānis Skanis, ar kuru varam pļāpāt un smieties stundām ilgi. Tad reiz kāds izteicās – tā laikam ir tāpēc, ka tevī mīt veca un vieda dvēsele. To pieņēmu kā atbildi uz saviem jautājumiem.

  Arī vecām dvēselēm jāturpina mācīties.

  Jūs pareizi pateicāt – mācīties. Nevis pēc kritiena piecelties, nopurināt dubļus, noteikt – ei, misējās! –, un, neko savā prātā nepārliekot, doties tālāk, turpinot kāpt uz tā paša grābekļa. Stāstiņš no tās pašas sērijas – stāv trolejbusā cilvēks un pie sevis šķendējas: darbs riebjas, bērni nekādi, sieva visu laiku zāģē, naudas nav... Sargeņģelis, kas sēž viņam uz pleca, visu pieraksta, tad nodomā – nu, kas tas ir, katru gadu viens un tas pats, atkal neko nav iemācījies... Bet – kas jādara, tas jādara!

   Pagājušā gada nogalē man iznāca albums Vēstule Tev – dziesmas par pašizaugsmi, par cīņu ar sevi, par sievišķību, par kāpumiem, kritumiem, par ticību. Jo man ir, ar ko dalīties. Pēc tam braucām koncerttūrē, kur dalīšanās ar cilvēkiem jau notika aci pret aci. Ko tādu darīju pirmoreiz, bija abpusēji interesanti. Runājām arī par attiecību tēmu. Sievietes raud – izšķīrušās no viena problemātiska vīra, bet viņa vietā atkal uzrodas tāds pats. Un pēc otrā vēl tāds pats trešais. Kur ir vaina, viņas jautā. Ko es? Es gudri saku – Dievs, atkārtoti sūtīdams tādus vīriešus, dod jums iespēju nokārtot eksāmenu, lai pārceltu nākamajā klasē, un vienīgais, kas no jums tiek prasīts, – beidzot saprast, ka tādi vīrieši jums nav vajadzīgi, un attiecīgi rīkoties, izšķirties. Jo ar saprašanu vien nekas nebūs līdzēts, ir jāseko darbībai, tā apliecinot savu izaugsmi. Šogad oktobrī koncerttūri Vēstule Tev jeb manu un skatītāju kopīgo ceļojumu turpināsim.

Maigus mājienus nesaprotu

   Pati esi dažādus šādus eksāmenus kārtojusi?

   Gana tādu bijis! Tā kā esmu stūrgalvīga pēc dabas un maigus mājienus nesaprotu, man tika doti skarbi. Bet, kad esi iemesta pašas pagrabā mēzt pašas mēslus – tas ir vispretīgākais, kas var būt –, cits nekas neatliek, kā iztīrīt pagrabu no visos gados uzkrātā. Laba skola! Nu jau esmu izaugusi līdz sapratnei, ka jebkurš sitiens jāpieņem ar pateicību.

    Arī slimības tiek sūtītas, lai cilvēku apstādinātu, lai viņš izsvērtu, ko dara nepareizi, kā dara sev pāri.

   Protams. Es jau vairāk nekā gadu mācos dzīvot bez glutēna – man ir glutēna nepanesamība. Mainās visa ēdienkarte – šķiet, vairāk ir tādu produktu, kurus ēst nedrīkst, jo glutēns pamanās būt visur, pat garšvielās. Bieži vien pat pavāri nezina, kuram produktam var būt klāt glutēns. Reiz pasūtīju zivju zupu, pagaršoju – soja klāt. Šefpavārs nolamājās trīs stāvos – nu nevarot viņš visu zināt.

   Sākumā tiešām šķita, ka viss, man vairs nav ko ēst, īpaši dienās, kad esi skrējienā ārpus mājas. Bet mēs ļoti ātri visam pielāgojamies. Mamma, zinot, ka braukšu ciemos, uztraucas vairāk – ko lai tev pagatavoju? Nu jau arī viņa pārzina no glutēna brīvos produktus, gatavo man kvinoju ar dārzeņiem un garnelēm. Savukārt mājās mani lutina vīrs un ir sajūsmā, ka man viņa pagatavotais garšo, arī pats to labprāt bauda. Kad ieturamies ārpus mājas, vīrs, uzlūkodams bulciņu, minstinās – gribas viņam to apēst, bet ko tad es? Atsmeju, lai tak ēd. Labāk jutīšos, ja viņš ēdīs, nevis manis dēļ neēdīs. Vairs nepārdzīvoju, kad citi mielojas ar to, kas man liegts. Uzlūkoju to no gaišās puses – man dota iespēja atklāt daudzas jaunus produktus.

   Tomēr galvenais, par ko jāpateicas glutēna nepanesamībai, ir apstiprinājums atziņai, ka organisma  signālos jāieklausās laikus. Viņš man jau agrāk deva mājienus par produktiem, kurus negrib, bet mēs ikdienas rutīnā to ignorējam, daudz ko ēdam un dzeram rituāla pēc. Man tā bija ar rīta kafiju – pirku automātiski, jo dienai taču jāsākas ar kafiju, bet iedzēru tikai dažus malkus, lai gan organisms neprasīja arī tos. Tagad man plānā ir sakopot bez glutēna un bez piena produktiem gatavotu ēdienu recepšu grāmatiņu, jo cilvēki lūdz dalīties pieredzē. Piemēram, mums abiem ar vīru ļoti garšo pie visa kā ēdama mērcīte, ko gatavo no avokado, kinzas, kokosriekstu krēma un laima vai citrona, pievienojot sāli un piparus. Kaut kas līdzīgs gvakamolei.

   Domāju, ka ar šo problēmu tikšu galā, jo esmu no tiem, kas stingri ievēro visu noteikto. Turklāt neko no aizliegtā man pat īsti nekārojas. Līdzīgi bija, kad organisms pats atteicās no gaļas. Ātri vien atklāju, ka veikalā ir plaukti arī ar citiem produktiem.

Foto: Rojs Maizītis

 Templī, kurā dzīvo dvēsele, nav jāienes neko lieku.

   Es uz to skatos mazliet citādi – kā uz organisma pieprasījumu attīrīties. Savā garīgajā ceļā vairāk praktizēju Krišnas apziņu, iespēju robežās cenšos biedroties ar vaišnaviem. Sevi par tādu saukt nevaru, jo visu līdz galam vēl nepraktizēju. Bet cenšos. Katru dienu skaitu mantras, tās ļoti palīdz prāta nomierināšanai, kas Kali laikmetā tiešām ļoti nepieciešams. Un paldies manam vīram, kurš manu ceļu ir pieņēmis un mani atbalsta.

   Kad runājāmies pirmo reizi, tevi iedvesmoja grāmata Kā kļūt par Budu piecās nedēļās. Joprojām tajā ielūkojies?

  Nē, bet ir atziņas, kuras esmu paturējusi. Piemēram, nepieķerties šā brīža realitātei. Tu iestādi koku, mīli stādu, kāds tas ir tajā brīdī, bet tas jau pēc dienas būs citāds, kur nu vēl pēc gada! Un tas ir jāpieņem. Tāpat aug un mainās bērni, cilvēki vispār. Tad mācies mīlēt viņus tādus, kādi viņi ir, audz viņiem līdzi, bet nezākā, ka gurķis vairs nav zemene. Ja negribi, lai aug, uzliec kaut ko virsū, lai netiek klāt ne saule, ne vējš, tad iegūsi sava egoisma augli – nīkulīgu gurķīti bez savas garšas un smaržas.

Foto: Rojs Maizītis

Lepojos ar sievas statusu

   Pagājušā gada nogalē kļuvi par precētu sievu. Tas tavā dzīvē kaut ko mainījis?

   Ja kāds atbild, ka nekas nav mainījies, tad runā muļķības, vai arī šajās attiecībās kaut kas nav bijis kārtībā vēl pirms laulības noslēgšanas. Jo laulība attiecībās ienes citu atbildību, un es kā sieviete jūtos lepna par savu jauno statusu – sieva. Tagad daudzi pāri dzīvo nereģistrētās attiecībās, bet – kā tu citus iepazīstini ar cilvēku, ar kuru kopā dzīvo? Kas viņš tev ir – draugs? Bet draugi jau tev ir vairāki, tad kāpēc tieši ar šo dali gultu? Un kas tādā gadījumā tu viņam esi? Kā saka Uģis Kuģis – piegulētāja. To izdzirdot, sieviete automātiski protestē – nē, tā nav! Bet kā tad nav – tavs draugs taču atbildību par tevi neuzņemas.

   Ar precēšanos neesi steigusies.

   Izšķīrusies no vīrieša, ar kuru ilgi biju attiecībās, gribēju padzīvot viena, lai iemācītos būt viena. Ar laiku aptvēru, kas būtībā tas ir fantastiski. Brīva, daru, ko gribu, nekādu pienākumu pret otru. Līdz ar to pēc jaunām attiecībām pat nealku. Bet, kad atkal esi tām gatavs, tev cilvēku atsūta. Sākotnēji biju diezgan pārsteigta, ka viņš bez ierunām pieņēma manus noteikumus – līdz kāzām nekādas kopā dzīvošanas, tuvības. Nu kā tad tā?! Kad vēlāk atzinās, ka jau pāris mēnešus pēc mūsu iepazīšanās nešaubīgi zinājis – es būšu viņa sieva, sapratu, ka noteikumi atbilda mērķim.

    Mans vīrs tiešām ir ļoti mērķtiecīgs, es arvien vairāk novērtēju visu, ko viņš manis dēļ gatavs darīt, un patiesi viņu cienu. Tieši cieņai arī vajadzētu būt attiecību pamatā, diemžēl realitāte apliecina, ka lielākoties tās balstās uz seksu. Kad lielā kaislība pāriet, gribas parunāties, bet izrādās – nav par ko. Tāpēc esmu pateicīga, ka man dots cilvēks, ar kuru ir interesanti. Un tāpat, kā es ar lepnumu izrunāju vārdus mans vīrs, viņš izrunā – mana sieva.

Tu esi pirmā sieviete, kura man sarunā pasaka, ka ir lepna par sievas statusu, lepna, sakot – mans vīrs!

   Varbūt tāpēc, ka dziļi manī ir priekpilna paļāvība. Es netiku izgājusi pie vīra, kā saka latvieši, bet aiz vīra jeb zamuž, kā saka krievi.

   Mūsdienās, kā smejies, vairāk laikam notiek iziešana aiz sievas.

   Vīrieši paši šādu situāciju pieļāvuši, tā uzturot spēcīgo, stipro sieviešu kultu. Arī par mani tā ir teikuši. Uz to esmu atbildējusi ar jautājumu – kas, jūsuprāt, ir spēcīga sieviete? Un kā jūs pati uz to atbildētu?

   Sieviete, kura nebaidās atzīt savu vājumu. Viņa, kamēr vīrietis guļ gultā un kasa vēderu, uz saviem pleciem nestiepj čemodānu, kurā sakrāmēti pienākumi galvenā pelnītāja, ēst gatavotāja, bērnu audzinātāja...

   Tieši tā, jo viņa sevi ciena un ir pašpietiekama, tāpēc tādu vīrieti patriec. Jo veselīgas, uzturēšanas vērtas ir tikai tās attiecības, kurās vīrietis pilda savu, bet sieviete – savu lomu. Tāpēc arī aicinu sievietes, kuras sevi sauc par spēcīgām un attiecības velk tikai ķeksīša man ir vīrs dēļ, uzdrošināties tām pielikt punktu. Tikai tad viņām pavērsies iespēja augt. Arī bērnu dēļ šīs klaušas nav jāvelk, viņi lieliski jūt neveselīgu vidi. Vai gribat, lai bērni tādu attiecību modeli – katru dienu strīdi, katrs guļ savā gultā – veido arī savā dzīvē? Nē? Tad nekropļojiet viņu dzīvi!

   Tev bērnu vēl nav. Gribi?

   Protams! Un mums būs! Tikai šobrīd vēl gribam izbaudīt divatni.

   Vēl melnmates laikā tiki teikusi, ka ģimenes dēļ uz kādu laiku varētu atteikties no karjeras. Tagad esi tam gatava?

   Jā, man pat ir plāniņš. Cilvēki man saka – Samanta, kopš apprecējies, tu esi kļuvusi sociāli neaktīva! Protams, jo man tagad ir vīrs, ar kuru komunicēt, un es negribu tajā ne ar vienu dalīties, bet gan to sargāt. Kā savu, kā svētu. Tā ir mana privātā dzīve, es nekad neesmu to izklājusi uz paklāja. Gana jau ar to, ka atpazīstamie cilvēki kļūst publiski pat tad, kad paši to nav ne gaidījuši, ne gribējuši.

   Lai gan tādu nav daudz, tomēr sabiedrībā ir zināmi cilvēki, kuri savu otru pusi tā arī spējuši nosargāt no citu acīm.

   Es arī vienu brīdi domāju, ka tas ir pareizākais variants, bet tad sāku pati ar sevi strīdēties. Vai iepriekšējo paaudžu uzskats, ka sabiedrībā nedrīkst izrādīt savas jūtas, ir pareizs? Noteikti neesmu no tiem, kas to dara, bet vai tiešām jūtas jāslēpj, it kā tu no tām kautrētos? Un galu galā – kā šādā situācijā jūtas otrs cilvēks, cik ilgi mans vīrs pieņems, ka es kopā ar viņu nekur neparādos? Taču kopējo bildīšu likšanu visās iespējamās vietās i negaidiet! Kāzu bildes gan man bija svarīgi publiskot pirmajai, bet… Kāds par kāzām bija nopludinājis informāciju, nevēlamie viesi jau dežurēja, žurnālā pat bija vārds vārdā publicēts ielūguma teksts. Es ļoti pārdzīvoju – nu kas tie par cilvēkiem! Tad nomierinājos, ļaunu prātu neturu. Ja kāds, tā darīdams, jūtas varenāks, lai viņam izdodas. Dievs visu saliks savās vietiņās. Šis ir karmas gads, viss jau notikušais un notiekošais jāuzlūko vērīgi, pieņemoši.

Foto: Rojs Maizītis

Viens no uzdevumiem – sasildīt citus

   Pirms kāzu dienas pabiji hennas studijā, uz tavām rokām un kājām tapa izsmalcināti raksti. Ko tie vēstīja?

   Tiem nebija simboliskas nozīmes, bet mūsu kāzas notika vēdiskās kultūras tradīcijās, kurās daudz simbolisma, un ievērojot rituālus. Man ap galvu bija sarkans lakats, ap potītēm speciāli no Indijas vesti zvaniņi – lai visi dzirdētu, ka nāk līgava, gatava dejot līgavas deju. Pēc tam ziedu vītnes, sarkanais punkts pierē, uguns rituāls... Arī pēdiņām vajadzēja būt iekrāsotām sarkanā krāsā, bet tas izpalika, jo tikai dienu pirms kāzām man no kājas noņēma ortozi. Pat kurpes nevarēju uzvilkt, tikai speciālus zābaciņus.

   Pirms vēdiskās ceremonijas sarakstījāmies baznīcā, Dieva mājā. Gan vedējtēvs, gan vēdiskās ceremonijas vadītājs bija Uģis. Viņš, protams, neatturējās arī no joka par to, ko nozīmējot sarkanais punkts sievas pierē. Tas esot kā kamerai sarkanā poga, kas signalizē – tiek ierakstīts! Un tā jau ir, sieviete savā atmiņā ieraksta visu.

   Kā tu salauzi kāju?

   Nokritu no zirga – es nopietni nodarbojos ar jāšanu. Sava zirga man nav, bet ar Kadalso jāju tikai es. Parasti izjādē dodamies sestdienu rītos, bet šad tad mēdzu pie viņa aizbraukta arī darbdienu vakaros. Apstājos pie aploka un saucu – Kadaaalsooo! Pēc mirkļa dzirdu – du-dum, du-dum, du-dum – viņš joņo pie manis. Tā ir neaprakstāma sajūta – dzīvnieks, kuram ir tāda jauda, tāds spēks, tevi pazīst, viņa acīs staro maigs prieks par tikšanos.

   Jā, bet lauztā kāja manos plānos daudz ko izmainīja. Neaizbraucu ne uz Indiju, ne zirgu treku Marokā. Bet jau atkal – ja pati nemācēju apstāties, tad mani apstādināja, sakot: Samanta, iepauzē, pataupi spēku kam svarīgākam! Tev taču gada nogalē būs kāzas, pirms tam vēl albums jāizdod, koncerttūrē jādodas...

Saistītās ziņas

Kašers skaidro, vai draudzībai ar Samantu Tīnu pienākušas beigas
Samanta Tīna kļuvusi par precētu sievieti 3
Uģis Kuģis palīdzējis organizēt Samantas Tīnas bildinājuma ceremoniju

Esi dzimusi uz Zivju un Auna robežas, tātad tevī ir šīm abām horoskopa zīmēm raksturīgas īpašības. Zivis jutīgas, emocionālas, radošas...

   ...savukārt Auns spītīgs uz priekšu gājējs, impulsīvs izaicinājumu pieņēmējs. Es sevī vairāk jūtu Aunu, bet, tā kā mans vīrs ir Zivis, viņš mani piebremzē. Tikai – tas, ko tikko pateicu, bija tāds ierunāts teksts, jo ar Aunu sevī esmu iedraudzējusies un iemācījusies to apvaldīt. Līdzko jūtu, ka tas tūliņ aizšķils sērkociņu, aprunājos – un ko tas tev dos? Pēc tam to nožēlosi, būs jāiet atvainoties... Labāk dziļi ieelpo, paskaiti mantras. Nomierinies. Man tas vienkārši ir nepieciešams, jo mana uguns, mana enerģija ir milzīga. Tāpēc domāju, ka viens no manas dzīves uzdevumiem ir iemācīties šo enerģiju izmantot pareizi, ar to sasildīt citus.

Foto: Rojs Maizītis

  Iepriekšējo reizi, pabeidzot sarunu, uzdevu jautājumu – kur tu gribētu nokļūt, ja varētu paceļot laika mašīnā? Tagad to atkārtošu – salīdzināsim!

   Muižnieku laikos. Sava muižiņa ir arī viens no maniem šodienas sapņiem. Arī dzīvot tik ritmi, kā viņi dzīvoja. Sievietes tolaik bija sievietes – skaistas kleitas, frizūras. Kungi kopti, ēkas pamatīgas. Bet kundze attiecībā pret citiem gan es negribētu būt.

   Toreiz teici, ka labprāt nokļūt rokoko laikmetā.

   Galamērķis neko daudz nav mainījies.

Citi šobrīd lasa

Ministra Ašeradena bijusī sieva Daiga Freimane pēc šķiršanās dodas uz Parīzi kļūt par gleznotāju
Latvijas kriminālā vēsture: uz apsūdzēto sola Japončika banda no Latgales
Mirusi 94 gadus vecā Klinta Īstvuda mīļotā, kura bija 33 gadus jaunāka par aktieri