Ģirts Raģelis

Baleta zvaigzne Elza Leimane: "Es uzplauku pēc trīsdesmit"

Cilvēki
9. jūlijā 06:27 2024. gada 9. jūlijā 06:27
 
Ieva
Broka
| Pastaiga
Lai arī baletdejotāja un horeogrāfe Elza Leimane kļuva slavena jau ļoti jauna, vēl baletskolas laikā, viņa pati atzīst, ka kā sieviete sākusi justies tikai pēc 30 gadu vecuma. Un vispār – viss labākais viņai vēl joprojām priekšā! Viņai nepatīk skriet un svērties, bet patīk kašmirs un masāžas.

Skats uz sevi no malas

Manā dzīvē bijis gana ilgs posms, kad sev šķitu neglīta un vispār tāda… nekāda. Tagad varu par to runāt viegli un kā par pagātni. Protams, tas viss saistīts ar profesiju. Mēs agri tiekam iemesti vidē, kur tev visu laiku atgādina, ka ar tevi kaut kas nav pareizi. Un visu laiku tiek koriģēts tavs ķermenis. Arī tagad mana ikdiena sastāv no tā, ka nemitīgi skatos uz sevi no malas. Man joprojām ir pedagogs, kas mani “konstruē un būvē”. Te ļoti viegli var iedzīvoties kompleksos. Piemēram, manai brīnišķīgajai, skaistajai un, manuprāt, perfektajai draudzenei baletdejotājai Annai Lauderei taču vēl joprojām liekas, ka viņai kaut kas ar pleciem nav tā, kā vajag…

Mana vēlme dejot esot parādījusies ļoti agri – es sāku dejot jau divarpus gadu vecumā. Bet man ir vecāks brālis, līdz ar to tika attīstīts arī kaut kāds fiziskais spēks, jo vajadzēja taču aizstāvēties! Tiku ierauta visās viņa aktivitātēs, un reizēm viņš bija gaismu mākslinieks manām mājas performancēm. Tā mēs abi augām.

Esmu no baleta ģimenes, un manī ir ieaudzināta savdabīga saskarsmes kultūra. To izdara jau skolā, arī teātrī. Un tieši tāda uzvedība man šķiet tā pareizākā. Kopš mazām dienām dzīvojos pa Operu, gāju uz Nacionālo teātri pie omītes. Tur tā saskarsme ir īpaši smalka – sveicināšanās, cieņa; ir jābūt nemanāmam, jājūt, kad “jā”, kad “nē”. Un man tiešām šauj korķus ārā, ja man piecpadsmitgadīgs baleta skolas audzēknis uzraksta īsziņu ar “tu” un mazo burtu! Neesmu vecmodīga un konservatīva, bet šis man tiešām neder. Vai, piemēram, ja pērku kafiju un man saka: še, tava kafija… Baleta vidē tāds familiārisms neies cauri. Ja pedagogs iet garām, vienalga, cik reižu todien jau esi viņu redzējis, tu tik un tā sasveicinies ar viņu. Tā ir daļa no manas pasaules un, manuprāt, nepavisam ne tā sliktākā.

Domāju, lielu iespaidu uz mani atstāja vairāk nekā divus gadus ilgais posms, kad ar mammu dzīvojām Itālijā. Tur bija arī mana pirmā baleta studija. Itāļu valoda man tuva vēl joprojām, patīk arī viņu komunikācijas veids, ziņkāre, nekautrēšanās prasīt, kad kaut ko nezina. Kamēr mēs vienmēr cenšamies savu neizpratni un neziņu notušēt.

Foto: Ģirts Raģelis

Svari man nepatīk

Īpaša tēma ir balerīnas un svars. Kad es augu, vēl nebija pietiekami daudz informācijas, lai pareizi ievirzītu tādas pusaudžu domas. Daudz visādu neforšu lietu darījām uz savu galvu, pabojājām organisma vielmaiņu. Ko mēs darījām? Neēdām. Vai arī ēdām tikai jogurtus. Pārcukurots jogurts – nu, ļoti veselīgi! Joprojām gan valda mīts, ka dejotāji neēd. Nē, dejotāji ēd, viņiem vajag ēst. Arī tendences mainās – jau labu laiku kaulainais, nesievišķīgais ķermenis vairs nav modē. To labi var redzēt, kad atbrauc vieshoreogrāfi – tie, kuriem patīk sievietes, – un izvēlas tādas pilnmiesīgākas. Man ļoti patīk šī tendence!

Mans svars? Tas ir noslēpums. (Smejas.) Es nemaz tik bieži nesveros. Nosaku to pēc drēbēm, kostīma. Jo svarīgs ir ne jau svars, bet muskuļu masa. No spēka treniņiem tu būsi smagāks, bet tievāks. Es vispār esmu liela spēka treniņu sludinātāja. Treniņi ar svariem, kuru masa ir lielāka par manējo, ir ļoti vajadzīgi. Tie rada izturību pret traumām un ļauj ātrāk atjaunoties. Var dejot vairāk un nesalūzt. Man ir palaimējies sastapt tiešām foršus speciālistus, kas iedvesmo. Pie mums ir Laura Krastiņa no “ORTO”, vakar pie viņas biju; arī Patriks Ramps, kurš strādāja “The Royal Ballet” un pie kura es mēnešiem braucu. Pēc tās elles, kurai viņš mani izveda cauri, man vairs nekas baletā nelikās grūti. Pie viņa es braucu atkopties, un tad beigās tā kļuva par tādu kā ticību – tu saproti, ka tā vari uzlabot ne tikai savu tehniku, bet arī brīvību uz skatuves. Jo esi tāda… viengabalaina.

Man ļoti patīk peldēt, bet riebjas skriet. Baletdejotāji vispār ir slaveni ar to, ka fiziskā izturība liela, bet paskriet neko daudz nevar. Esmu arī mēģinājusi “aizliegtos” sportus – slēpes, piemēram. Divas reizes Dienvidāfrikā esmu lēkusi ar paraplānu. Bet vispār man adrenalīna pietiek, tādās nodarbēs nokļūstu vien kompānijas dēļ.

Dzīve tagad

Domāju, par sievieti kļuvu vien pēc 30. Jā, man arī agrāk teica, ka esmu sievišķīga, bet pašai tā nelikās. Man vispār patīk viss, kas ar mani ir noticis pēc 30. Tas ir brīnišķīgs vecums! Man nav nekāda sentimenta pēc tiem 20 vai, pasarg’ Dievs, padsmit gadiem, nekad negribētu tur atgriezties. Varbūt tas ir saistīts ar pašas individuālajiem notikumiem, bet tagad man patīk tā pašapziņa, ko esmu ieguvusi. Zinu jau, ka mēs ar savām taisnajām mugurām un zodu uz augšu citiem šķietam ļoti pašapzinīgi, bet ne vienmēr staltā stāja sakrīt ar iekšējo sajūtu. Dejotāji ir pārpilni ar sevis šaustīšanu un šaubām, tāpēc tagad esmu patiesi laimīga, ka vairs sevi lieki nekritizēju.

Man būtiska ir skaista vide. Es pat teiktu, ka man vajag, lai apkārt būtu tukšums. Attīrīts ēters. Esmu sensitīva pret trokšņiem. Man vajag to sajūtu, ka ap ādu ir dabiski materiāli. Mana kaprīze ir krūze, no kuras dzeru kafiju, jo liela mana vājība ir keramika. Vīrs man vienmēr prasa: kurā krūzē šoreiz? Man patīk keramiķu pārņemtība ar savu lietu un tās neregulārās formas. Tas ir skaisti.

Tikai daži kosmētikas produkti

Man nav pilnu plauktu ar kosmētiku. Izvēlos vienu vai dažas lietas, kas patīk un tiešām der manai ādai. Nesen atklāju latviešu “Labrains” – ļoti iedarbīga, laba sejas kosmētika, ko pērku veikalā “Designers 5”. Vēl man patīk “Mac”, “Lancôme” dekoratīvā kosmētika. Un “Sensai” 38 grādu tuša, ko gan nav nemaz tik viegli noņemt. Es vispār kosmētiku lietoju minimāli – vien tik, cik tiešām nepieciešams. Bez eksperimentiem. Ticu, ka ādu labāk pabaro labs uzturs, nevis krēms.

Esmu masāžu fane, īpaši man patīk Taizemes masāžas, kas vairāk palīdz pret spriedzi un nāk par labu galvai. Masāža, pēc kuras esmu nevis miegaina, bet enerģiska. Arī Latvijā var tikt pie ļoti kvalitatīvas Taizemes masāžas – pretī Dailes teātrim ir salons. Tiesa, jātiek pie konkrētās meistarītes. Viņas laiks bieži vien ir rezervēts divas nedēļas uz priekšu, bet es zinu, ka manas vienīgās brīvdienas ir pirmdienas, un laikus pierakstos.

Un vēl man ir tāda neparasta aizraušanās – specializētie fizioterapijas veikali. Nu, tur mani vienkārši nedrīkst laist iekšā! Ja atver baletdejotāja somu, tur ir pilns ar visādām pretestības jostām, bumbiņām utt. Pēdām vien ir vesels arsenāls, kādas sešas līdz astoņas lietas, ar adatiņām un bez, paredzētas, lai iesildītos, lai mobilizētos…

Diemžēl esmu no tiem, kam bieži sāp galva. Protams, pati jau zinu, ka tā sāpe rodas no spriedzes. Kad četros vai piecos no rīta pamostos un domāju, domāju, domāju par horeogrāfiju… Man vispār ir pārliecība, ka tad, kad ir liela spriedze, ķermenis kā džentlmenis paņem to uz sevi un pasargā nervu sistēmu. Ja man kaut kas sāp, vienmēr meklēju cēloni. Zinu arī tās savas vājās vietas, pa kurām sit.

Tagad atklāšu ko tādu, ko droši vien ārsti nemaz neļautu teikt, bet man pret migrēnu palīdz… mildronāts. Jā, es zinu, ka ne tam paredzēts, bet man to ieteica, un tas strādā. To iesaka arī sportistiem un mūziķiem. Tas palīdz elpošanai. Arī adatu paklājiņš palīdz. Paguļu uz tā 20 minūtes, un – viss. Atņem kā ar roku.

Superfēns

Vai tagad esmu apmierināta ar savu izskatu? Drīzāk teiktu, ka esmu mierā, nevis nemierā. Mani vairāk uztrauc manu tuvinieku vecums. Kad skatos uz viņiem, vairāk domāju par to, kā laiks rit.

Ja man jānosauc tā sava ķermeņa daļa, ko uzskatu par skaistāko, tad tie ir mati. Un es ļoti rūpējos, lai man būtu mani mati. Kovida laikā ienāca prātā ideja, ka tie jānogriež, bet paldies Dievam, to neizdarīju. Mati ir vajadzīgi izrādēs. Par prieku saviem matiem iegādājos “Dyson” fēnu. Jā, padārgs, bet nenožēloju.

Matus mazgāju katru dienu, un žāvēšana aizņēma daudz laika. Ar šo superfēnu tas notiek momentā, un mati ir zīdaini, tiešām var just starpību. Turklāt tas nededzina matus, ir viegls un parocīgs. Man nav tas dārgākais modelis, maksāja ap 400 eiro, un to man uzdāvināja vīrs.

Man ļoti patīk “Mádara” šampūni, gadiem lietoju. Man vispār patīk atbalstīt mūsējos. Kaut kas gan ir arī no “Kérastase”, no “L’Oréal” profesionālās līnijas. Bet kolēģes no Japānas man pastāstīja, ka viņas pirms matu mazgāšanas kārtīgi pabaro tos ar kokosriekstu eļļu. Es arī pamēģināju. Strādā!

Kašmira pieskāriens

Īpaša tēma man ir baleta drēbes. Tajās pavadu ļoti daudz laika – ir vairāki mēģinājumi, dažreiz piecas reizes dienā eju dušā, un pēc tam gribas uzvilkt kaut ko svaigu. Tas nav lēti, tur ir gan stili un zīmoli, gan visādi speciāli un noderīgi izdomājumi. Un ir arī tendences. Man, piemēram, patīk, kad kaut kas karājas vai ir asimetrisks, savukārt cits grib ģērbties caurspīdīgi un rozā. Nākamnedēļ būšu Vīnē un noteikti atkal aiziešu uz baleta veikalu, lai gan man vairs nu tiešām neko nevajag. Bet gribas… Man tas palīdz dejot un justies labi.

Par ikdienas garderobi... Man ļoti patīk Iveta Vecmane. Patīk ar viņu komunicēt, patīk, kā iekārtota viņas telpa. Zinu, ja man vajag saģērbties kādam pasākumam, tur man tas noteikti izdosies.

Dievinu zābakus, visu gadu tajos staigāju. Favorīti – itāļu “Fruit” un “Moma”. Bet mana lielā vājība ir kašmirs. Tas mums kopīgs ar manu bērnības draudzeni Annu Lauderi – apsēstība ar kašmira maigo pieskārienu. Tas arī labi noder baletā, jo kašmirā nav ne silti, ne auksti. Tajā vienmēr ir labi.

Nu, un vēl vienu manu vājību var labi redzēt – tās ir rotas. Jo īpaši gredzeni un auskari. Un gandrīz visi ir draudzenes Annas tēva Andra Laudera mākslas darbi. Ja ir bijusi lieliska pirmizrāde, gribas sevi iepriecināt ar atmiņu par šo notikumu – tā pie manis atnāk atkal jaunas rotas.

Omītes kompliments

Esmu no tiem, kas uz cilvēkiem skatās ar lielām simpātijām. Man patīk cilvēki. Es, piemēram, riktīgi fanoju par Zaigu Gaili. Viņa ir tik noslēpumaina. Var nepateikt daudz, bet tā iekšējā pasaule, spēks! Man ir tāda sajūta, ka viņa ļoti ātri nolasa cilvēkus. Man patīk Katrīna Neiburga, viņa man liekas tāda lieliska plēsoņa. Patīk mana draudzene Laura Groza, kurai piemīt ļoti daudz dzīvības un enerģijas.

Mana talantīgā draudzene Anna. Mana skaistā, uzņēmīgā mamma Gunta Leimane. Pēc baletdejotājas un horeogrāfes karjeras viņa kļuva par uzņēmēju, izveidoja savu zeķu impēriju. Pēc skaistas veļas un zeķbiksēm vienmēr dodos uz kādu no viņas “Donna BC” veikaliem. Mana omīte Baiba Indriksone. Starp citu, omīte man pateikusi skaistāko komplimentu, kādu dzīvē esmu saņēmusi. Kādu? Pēc Lailas Pakalniņas filmas “Spogulī” viņa pateica, ka es tomēr esmu gan aktrise. Un ka esmu labāka aktrise par viņu.