Pirms kārtējām "Lukašenko vēlēšanām" Baltkrievija biedē ar opozīcijas plāniem sagrābt pierobežas rajonus

Šoreiz ar baisiem stāstiem uzstājies Baltkrievijas Drošības padomes valsts sekretārs Aleksandrs Volfovičs. Intervijā izdevumam “Belarusj segodņa” viņš paziņoja, ka ārzemēs dzīvojošie baltkrievu ekstrēmisti gatavo Baltkrievijas pierobežas rajonu sagrābšanu, lai tur ievestu rietumvalstu miera uzturētāju kontingentu.

Viņa rīcībā esot informācija, ka “ekstrēmistu formējumi” ārzemēs apsverot iespēju veikt bruņotu operāciju, lai sagrābtu “vienu vai vairākus pierobežas rajonus”, un tajos ievestu rietumvalstu miera uzturētājus, un šim nolūkam Polijā jau izveidots koordinējošais komandcentrs “Pospoļitoje rušeņije”. “Pēc esošajiem datiem, tiek izskatīta iespēja norādītos ekstrēmistiskos formējumus iesaistīt bruņotā operācijā, lai sagrābtu vienu vai vairākus Baltkrievijas pierobežas rajonus, pasludinātu šīs teritorijas par brīvām un rietumvalstis tur ievestu kaut kādu miera uzturēšanas kontingentu,” viņš stāstīja.

Viņš neaizmirsa arī uzsvērt, ka arī Ukraina perina ļaunus plānus pret Baltkrieviju. Viņaprāt, Ukrainas un Rietumu specdienestu speciālisti jau sagatavo dažādu “baltkrievu radikāļu” ekstrēmistiskos grupējumus, kurus jau izmanto Ukrainas armijas operācijās pret Krievijas karaspēku. Kādēļ gan Ukrainai būtu nepatika pret Baltkrievijas režīmu, kas jau gandrīz trīs gadus aktīvi palīdz krievu okupantu asiņainajā invāzijā, viņš nepaskaidroja.

Baltkrievijas diktators Alekasandrs Lukašenko jau 2022. gada oktobrī stāstīja, ka Polijā, Lietuvā un Ukrainā gatavo radikāļus, lai veiktu diversijas Baltkrievijā, bet 2024. gada novembrī Baltkrievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka emigrējušie opozicionāri gatavojas gāzt pašreizējo režīmu.

Jāpiebilst, ka 70 gadus vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā. Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas.

Atmaksājot kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.